Īsais stāsts par vīriešdienu

Es tādu nesvinu. Man neintresesē. Es zinu, ka tā ir sarkanās armijas diena. Un zinu arī, ka sarkanā armija, tāpat ka visas citas aktīvi karojošās armijas, nav vis nekādi atbrīvotāji, bet nes ļoti lielu postu civilajiem.

Šorīt vīrs izlien no migas un paziņo – šodien vīriešu diena! Bērni – ā, jā, kas tas ir, ā, cik interesanti..! Pavilkās momentā un, kā zinām, PSRS laikus viņi pieredzējuši nav. Es nomierinu – nesatraucieties, tā ir krievu armijas diena, un tētis armijā neiet un nav ne tuvu stāvējis.

Pa ceļam uz skolu meita saka – mam, šodien ir tētiņdiena? Es, slāpējot savu aizkaitinājumu, tik nosaku – Nē. Viņa – Bet kāpēc tētis tā teica? Es – Nē, tētis teica, ka tā ir vīriešu diena. Ātri cenšos sākumskolniekam izskaidrot dienas vēsturi. Liekas, ka jau izdevies. Šķiroties meita man saka – tu man nāc laicīgi pakaļ, es gribēšu pēs skolas ieiet Narvesenā un kaut ko tētim nopirkt. Man ir eiro palicis no pusdienām. Bučas uz vaiga un čau.

Labi. Bērns izrāda iniciatīvu iepriecināt tēti. Kas tur varētu būt slikts? Atnāku uz darbu un te viss internets mani netieši zākā par sarkano bandītu atbalstītāju, neandertālieti, stulbeni, liekuli… Fak jū! Verī mač.

To dienu VAR pagriezt, kā es gribu.

Jā, varbūt loģiskāk būtu vīriešus apsveikt 11. novembrī, kad Latvijas armija izcīnīja superkauju. Bet 23. februāris ir tuvāk 8. martam.

Tas palielina varbūtību, ka manis izteiktie atzinīgie vārdi vīram par to, ka viņš nav lohs, un sniegtā masāža viņam neizkūpēs no atmiņas līdz 8 .martam. Jo tad es vēsā mierā varēšu stūķēt iekšā šokolādi un ostīt tulpes. 😛

 

Advertisements