Braucam uz Indiju! Un tad Parīzē ķert pavasari?

Davaj, vēl pingvīnu ekspedīciju piemetam! Jā, man skauž! Par skolēnu un pieaugušo brīvlaiku.

Varbūt man jāatslābst- Bērni izaugs tāpat, ar vai bez keksiņiem un pasakām.

Ko bet darīt, kad abas divas draudzenes izstrādā vienus un tos pašus niķus vienlaikus? Nolaist tvaiku blogā, protams! Un tad nosūtīt viņām linku. Dažreiz veiglāk uzrakstīt, nevkā pateikt acīs.

Ilzīte ir mana draudzene kopš skolas gadiem. Ļoti uzcītīga, kārtīga, apzinīga, precēta sieva, par dzīvi kopumā nesūdzās, jo viņas bērna ome labrpāt ik brīvlaiku savāc bērnu un baro ar pankūkām no rīta līdz vakaram, pēc tam aizved bērnu uz mežu to visu izskriet. Kad paprasi Ilzītei, kā paiet viņas vakari – dzerot vīnu.

Lindiņa toties ir ļoti skaista modes dāma, kas apmeklē SPA ik nedēļu. Ja viņa labi izskatās, tad viņa labi jūtas, tāpēc rūpes par izskatu viņai ir prioritāte Nr. .. augsta. Lindiņa audzina vienu bērnu dārzienku, kura omes kaujas par to, lai varētu ucināt mazulīti pa brīvdienām. Lindiņa vakaros iet sportot.

Un Hanniņa? Hanniņa audzina divreiz vairāk bērnu kā abas draudzenes – jā, veselus 2 izspiedusi. Hanniņa kopā ar vīru strādā standarta darbu, bet viņa savu atvaļinājumu rūpīgi plāno, skaita un dala dienas, lai varētu izstiept vasaras brīvlaiku, pieskatot bērnus ar vīru uz pusēm.

Pavasara un rudens brīvlaikos Hanniņa ietupina savu bērnu mājā. Vai arī aizsūta uz kādu dienas nometni. Kaut kā izlīdzās.

Un tieši tad, kad Hanniņa ir saskaitījusi, kā varēs izvilkt tekošo gadu, kad bērnam jau 15. augustā beigsies dārziņš, viņa saņem 2 superīgus ielūgumus no savām superīgajām draudzenēm.

Braucam uz Varanassi? Es atradu pa lēto!  Meklējam ar vīruku kompāniju, divatā negribas! Braucam? Būs forši? Vēsta ziņa no Ilzītes.

A, davaj, braucam! Un pēc tam, davaj, uz Parīzi, pavasari noķert! Man ir galva jāizvēdina… čivina pretī Lindiņa. No kā gan tu gribi izvēdināt galvu? No saspringtā grafika starp spa un sporta klubu?

Es nezinu, kas man skauž vairāk. Tas, ka viņas var atļauties braukt šur un tur, vai ka esmu sevi tā iegrožojusi, ka liekas, ka es neko nevaru.

Mani ziņojumi lielākoties ir šādi:

Uz kino nevaru iet, bērnam treniņš. Uz teātri šonedēļ netikšu, vīram korporatīvās pusdienas. Nē, paldies, man pietiks ar 2 glāzēm vīna, es vairāk nevaru, man rīt agri jāceļas: bērnam zobārsta apmeklējums. Manam bērnam jau ir iznākuši sestie zobi, jūsējiem ir? Un ziniet, viens ceturtais jau ir izkritis – jūsējiem kādā vecumā tie izkrita? Un vēl, ziniet, man jāizcep keksiņi. Bērniņš jāved ciemos rītvakar, jāaizsūta ciemkukulis. Un vispār man jābūt uz pasaku laiku mājās. Man patīk, kā mani bēnri smaržo.

Ko? Kādi zobi? Kādas bērnu smaržas! Cik cilvēkam ir zobu? Vai tad dzerokļi mainās? Tak nopērc veikalā keksiņus un atslābsti, tu esi pārāk saspringusi. Bērniem viens vakars ar planšetes pasaciņu neko sliktu nav nodarījis. Tev jāizvēdina galva. Braucam, vismaz ja ne uz Varanassi, tad uz Parīzi!

Un kurš tikmēr pieskatīs manus bērnus? Ko, a? Tāda sajūta, ka rauj uz visām pusēm. Un varbūt viņām ir taisnība? Varbūt man jāatslābst? Bērni izaugs tāpat, ar vai bez keksiņiem un pasakām.

Nē. Jaunus draugus es iegūšu, neesmu nūģis. Jaunus bērnus un citu bērnību bērniem – pavisam noteikti ne.

Lūk, tas ir mans egoisms – būt 22.00 mājās, lai izlasītu pasaciņu, kā vien varu izlasīt es. Un nosmelt visu maigumu, ko pirms miega dod bērni. Nevis sēdēt līdz pusnaktij vīna studijā, lai pēc tam izvēdinātu sadzerto vīnu Parīzes pavasarī.

Draudzenes pagaidīs! Ja ne, pēc 15 gadiem atradīšu citas.

Un man skauž, ka es nemāku paņemt to vieglāk. Ne vairāk, ne mazāk.

 

 

Advertisements

Īsais stāsts par vīriešdienu

Es tādu nesvinu. Man neintresesē. Es zinu, ka tā ir sarkanās armijas diena. Un zinu arī, ka sarkanā armija, tāpat ka visas citas aktīvi karojošās armijas, nav vis nekādi atbrīvotāji, bet nes ļoti lielu postu civilajiem.

Šorīt vīrs izlien no migas un paziņo – šodien vīriešu diena! Bērni – ā, jā, kas tas ir, ā, cik interesanti..! Pavilkās momentā un, kā zinām, PSRS laikus viņi pieredzējuši nav. Es nomierinu – nesatraucieties, tā ir krievu armijas diena, un tētis armijā neiet un nav ne tuvu stāvējis.

Pa ceļam uz skolu meita saka – mam, šodien ir tētiņdiena? Es, slāpējot savu aizkaitinājumu, tik nosaku – Nē. Viņa – Bet kāpēc tētis tā teica? Es – Nē, tētis teica, ka tā ir vīriešu diena. Ātri cenšos sākumskolniekam izskaidrot dienas vēsturi. Liekas, ka jau izdevies. Šķiroties meita man saka – tu man nāc laicīgi pakaļ, es gribēšu pēs skolas ieiet Narvesenā un kaut ko tētim nopirkt. Man ir eiro palicis no pusdienām. Bučas uz vaiga un čau.

Labi. Bērns izrāda iniciatīvu iepriecināt tēti. Kas tur varētu būt slikts? Atnāku uz darbu un te viss internets mani netieši zākā par sarkano bandītu atbalstītāju, neandertālieti, stulbeni, liekuli… Fak jū! Verī mač.

To dienu VAR pagriezt, kā es gribu.

Jā, varbūt loģiskāk būtu vīriešus apsveikt 11. novembrī, kad Latvijas armija izcīnīja superkauju. Bet 23. februāris ir tuvāk 8. martam.

Tas palielina varbūtību, ka manis izteiktie atzinīgie vārdi vīram par to, ka viņš nav lohs, un sniegtā masāža viņam neizkūpēs no atmiņas līdz 8 .martam. Jo tad es vēsā mierā varēšu stūķēt iekšā šokolādi un ostīt tulpes. 😛

 

Bērns nometnē. Atskats.

berns nometne

Šovasar piedzīvoju savu pirmo reizi – palaidu bērnu uz nometni.Par spīti tam, ka viss gāja labi un bērns raudāja tikai 2 reizes visu 7 dienu laikā, varu teikt, ka tas no manis prasīja milzu enerģiju, ko es apzinājos tikai kādu nedēļu PĒC nometnes.

Par nometni domāju jau pusgadu pirms tās – runāju ar bērnu, stāstīju, gatavojos, izzināju dienas kārtību, personālu. Man bija precīzs saraksts ar lietām, mantām un  visu. Biju nodrošinājusies uz 110% . Nometnes laikā biju nenormāli lepna, ka mans lolojums nezvanīja no nometnes, neraudāja ik vakaru klausulē: “Gribuuuuu maaaaaajāaaaaaas!!!” Izriezu krūtis un ballēju visu nedēļu, ik rītu un vakaru apmainoties ar mīlīgām īsziņām ar bērnu. Tomēr par to, kas mani sagaida pēc nometnes, es ne tuvu nenojautu.

Ar kūku nepietiek

Ja nometnes laikā viss ir jārtībā – bērnu sagaidīt no nometnes ir grūtāk kā pavadīt, jo parasti mēs pavadīšanai sagatavojamies, bet sagaidīšanu atstājam pašplūsmā. Es tam neticētu, ja kāds man to teiktu pirms tam un pat neiedomājos par to, ka man ir jāsagatavojas sagaidīt bērnu kaut kā vairāk bez izceptas kūkas un sakārtotas istabas.

Nākamajās dienās pēc nometnes bērns bija izteikti dusmīgs, neapmierināts, kliedzošs un ass pret visiem mājiniekiem, bet it īpaši pret mani. Mani saplānotie ģimenes braucieni pa Latviju beidzās ar strīdiem un visas ģimenes uzpūšanos vienam uz otru.

Tagad saprotu, ka man bija jābūt iecietīgai un jāļauj bērnam 2-3 dienas atpūsties, izskraidīties pa pagalmu un izlādēt savas nedēļu neizliktās emocijas. Jo nomentē taču bija jāierobežo tās – nevarēja pačīkstēt mammai, ka kaut kas nesanāk, nevarēja iebukņīt mazo māsu, kad kaut kas nepatīk.

Bērni tika vērtēti visas nedēļas garumā – bērns saņēma visus augstākos novērtējumus gan kārtībā, gan centībā. Būt nedēļu pareizam nonstopā – tas ir grūti. Tad nu loģiski, ka pēc šī saspringuma bērnam emocijas IR jāizlādē.

Sagatavošanās nometnei

Kopumā jāsaka, ka pirmā pieredze bija tuvu ideāla, kam par galveno iemeslu uzskatu tieši savu pārliecību, ka viss būs labi un rūpīgo sagatavošanos nometnei. Kas īpaši jāņem vērā, gatavojoties nometnei:

  • Vecāku pārliecība – būs labi! Bez tās nu bērns nekādi nejutīsies drošs.
  • Mantu saraksts – pārdomāts, bet nepārspīlēts. Bērns nenoorientēsies 20 zeķu pāros. Viss ar mazu rezervi. MAZU!
  • Pazīstami bērni un pedagogi
  • Aizraujošs dienas plāns
  • Kaut kas īpašs, kas saista. Man un bērnam tā bija nometnes tēma.
  • Mīļmantiņa. Un nekautrēšanās, ka bērnam tā ir vajadzīga.
  • Apziņa – Zvani man! JEBKURĀ laikā!

Šobrīd jau ar prieku skatos, ka bērns ir lepns, ka pārkāpa pāri savām bailēm un ir izturējis nedēļu nometē.  Nākamvasar noteikti laidīšu mazo uz nometni un piedomāšu vēl vairāk, un tieši pie sagaidīšanas.

Bio lietas šobrīd modē

skeres bio 3

Man par pārsteigumu daudzi mani vienaudži nav pazīstami ar jēdzinu “bioloģiskās sķēres”. Nezinu kā, bet tādu jēdzienu uzzināju jau visai agri un ar interesi vēroju, kas tad notiks, kad izaugšu. Līdz savam šķēru augšgalam gan man vēl jāgaida, bet.. 🙂

Kas tas ir?

Ļoti vienkārši – bioloģiskās šķēres ir atšķirīga seksuālā aktivitāte, vēlmes un apetīte vienādos vecuma posmos sievietēm un vīriešiem. Ilustrācija ar šķērēm parāda, ka ir neilgs laika posms, kad seksuālās vēlmes teorētiski pārim sakrīt un lielākoties ir vienāda vajadzība un vēlmes pēc seksa.

Tā vīrieši 20 gados ir testosterona pārņemti un kāri uz seksu, kamēr 20 gadīgām jaunkundzēm šī vēlme nav tik izteikta. Meitenēm vairāk tomēr domas raisās pie saulrietiem un romantiskām lietām, nākotnes apcerēšanas un attiecību izveidošanas, kamēr jaunēkļiem ir azarts un spējas dragāt visu nakti – tiešā un pārnestā nozīmē.

Toties dāmām, kad tuvojas 40, atveras čakras un visas vēlmes pēc seksa. Intensīva, jutekliska un dārdoša seksa.

Tomēr tad nereti parneris (pieņemot, ka tas ir ilglaicīgais draugs/ vīrs) ir jau izšāvis daļu sava pulvera. Jāpieņem, ka dāma arī ir zaudējusi pirmo svaigumu gan sejā, gan vēdera aprisēs un līdz ar to vīriešiem nav tās iekāres un mega spēju uz esošo partneri. Toties 40-gadīgam kungam nesagādās problēmas pielāgoties 20-gadnieces seksuālajai apetītei un ādas tvirtums it visās vietās viņu priecēs, kas šo savienību (studente un pieaudzis sponsors) īstermiņā padara pat ļoti loģisku. Tāpat 20-gadniekam izpildīt visas 40-gadnieces vēlmes gultā sagādās neatkārtojamu baudu, un kruciņas, celulīts vai ne tik maigā āda nebūs šķērslis akrobātiskajiem trikiem un arī īstermiņā var atnest daudz interesantu mirkļu šādam pārim.

Bioloģiskie 30!

30 – ideālais vecums, kad lielākoties pārī šis lietas ir balansā. Tomēr žēl, ka tas laiks paiet ātri, un lielākā dzīves daļa paiet katram savās vēlmēs. Protams, protams, pāri pielāgojas viens otram, un ir saprotams, ka ne jau visas kopdzīves un laulības paiet mokās, gaidot, kad tad tavs partneris būs uz tā paša viļņa, uz kura esi tu pats. Tomēr daba ir interesanta, un ir paredzējusi veidu, kā saglabāt cilvēci – ar dažādām sekuālām dziņām vīrietēm un sievietēm gan dažādos vecuma posmos, gan dažādās mēneša dienās.

Un ne pa velti daba izdomājusi šīs šķēres – lai brīdī, kad sievietes pēdējās olšūnas ripo pa olvadiem, tā skrietu un meklētu kādu, kas to apaugļos. Izdzīvošanas instikti, vai zinies.

Ko darīt?

Ja esi brīvs no attiecībām, izmēģini seksu ar kādu no šķēru otra gala. Ja esi attiecībās un jūti, ka plaisa starp tavām un partnerau vēlmēm ir pārāk liela, jāmeklē veidi, kā to mazināt. Būtiski atcerēties, ka šodienas pasaulē ir daudz veidu un līdzekļu, kā pretoties instinktiem – apēst tos vai kā citādi nekaitīgi pārvirzīt šo enerģiju citās sliedēs. Pieslēgt prātu. Ja vajag – fantāziju, pacietību un mērķtiecību tomēr pretoties dabai un pacelties abiem koo[ā vienā vilnī.

Pastāsti, kā cīnies ar šķēru radītiem blakusefektiem tu!

Lietu kārtība, kad tev ir 30+

Esmu pilnas slodzes trīsdesmitgadniece. Atbildīgs darbs, 2 bērni, vīrs, kredīts, draudzenes un vecāki, kas prasa uzmanību. Kā visu savienot? Kā neko neatstāt novārtā? Kā nesajukt prātā, kad bērns vemj 4x naktī tieši pirms svarīgas sapulces darbā, bet vīrs ir komandējumā? Atbilde ir ļoti vienkārša – visu nevar savienot. NEVAR. Tāpēc nepieciešams vadīties pēc principiem, kas palīdz palikt par saprātīgu cilvēku.

  1. Izvērtē priotitātes

 

Izvēlies svarīgākās, neatliekamās un degošākās darāmās lietas un koncentrējies tām! No netīriem traukiem neviens nenomirs (visticamāk)! Ja darba prezentācija, tad tikai tā, ja slimo mamma, pievērs uzmanību viņai!

2. Sekss ir svarīgs

 

Varbūt tev šajā dzīves posmā sekss nav svarīgs, ir absolūti nesvarīgs un tā ir prioritāte numur 678. Bet tavam partnerim tas var būt svarīgāks, pat ļoti svarīgs.

Tapēc izvēlies – jā, ok, tev seksa nebūs, bet tavam vīram sekss būs. Un izvēle ir tavās rokās – vai tas būs ar tevi, vai ar kādu citu.

Un runa nav par sarkanu veļu, svecēm un vakariņām, un uzspīlētu romantiku, kas kliedz pēc laulību konsultanta. Runa ir par parastu seksu, ko grib abi.

3. Bērni iet gulēt pirmie par vecākiem

 

Ja vien bērniem nav 15 gadu. Tad ir saprotams, ka bērnus hormoni moka vairāk kā vecākus. Ja bērni ir mazi (lasi – mazuļi vai sākumskolēni), bērniem miegs ir vajadzīgs krietni vairāk kā vecākiem. Tāpēc bērni iet gulēt pirmie, lai vecāki varētu pievērstiem punktam Nr. 2 jeb seksam.

4. Rītam sagatavojies jau vakarā

 

Tas ir ļoti vienkārši. Saliec drēbes sev un bērniem, kas to nedara paši. Izdomā brokastis, ko celsi galdā. Rūpējies, lai somas un līdzi ņemamās mantas ir saliktas jau vakarā – launags, ūdens pudele, sporta tērps, mācību projekts, maska bērnudārziniekam – ticu, ka reizēm ir jāatcers ļoti daudz!

Ja infromācijas apjoms ir pārāk liels, pieraksti to uz lapiņas vai tāfeles.

  1. Vai tas būs būtiski pēc 100 gadiem?

Kad vairs nervi netur (un ticu, tas gadās visai bieži), pajautā sev, vai tas būs svarīgi arī pēc ilga, patiešām ilga laika posma, kad būsi jau devusies citos medību laukos. Ja atbilde ir nē – tam nebūs izšķirošas nozīmes, mēģini nedramatizēt un iziet no situācijas ar cieņu. Ir saprotams, ka neviens nevēlas piedzīvot kaunpilnus mirkļus, bet, iespējams tas, ka nokavēji prezentācijas termiņu vai nogāji 5 kvartālus ar uz augšu paceltiem svārkiem, nav vēl dzīves beigas.

  1. Svini ik dienu!

Ar katru dienu mēs novecojam. Ar katru dienu attālināmies no jaunības un tuvojamies nāvei.

Svini un priecājies, jo ilgi tu būsi miris.

Tev darbs, viņam – karjera

darbs vai karjera

Lielākoties tā tas ir: tev darbs, viņam – karjera; un tas nav ne labi, ne slikti. Tā tas ir, un viss. Problēmas sākas, ja pārī kāds grib šo lietu kārtību mainīt.

Tālajā 2006. gadā es pelnīju tikpat, cik man vīrietis. 2007. gadā es pelnīju jau vairāk. Nedaudz, bet vairāk. 2011. gadā, kad pēc bērna kopšanas atvaļinājuma atgriezos darbā, es pelnīju mazāk kā 2006. gadā. Mans kungs, savukārt, jau bija saņēmis labus piedāvājumus, kas ļāva viņam saņemt divtik, cik es. Tas man, protams, palīdzēja, bet tomēr es nebūtu atteikusies saņemt vairāk. Pēc neilga laika es darbu nomainījuMans mērķis nav saņemt tikpat, cik manam vīram. Mans mērķis ir nesaņemt mazāk tāpēc, ka esmu sieviete.

Darbā, kur devos dekrētā, nodaļas vadītājs tā arī mums, sieviešu kārtas darbiniecēm, pateica: “Bet es nevaru Gatim maksāt tikpat, cik jums. Viņš taču ir vīrietis!” Tiesa, mums maksāt tikpat, cik Gatim, viņš arī nevarēja. Piemaksas vadītājam taču maksāja no nodaļa mārdžina.

Līdz ar bērna ierašanos ģimenē, mēs arī sākām izturēties pret vīra darbu kā pret kaut ko svarīgāku, jo mēs labi sapratām, ka tas tā arī ir. Skaitļi runāja paši par sevi. Un attiecīgi man papildus darbam vajadzēja paspēt apmeklēt, noorganizēt un saštellēt daudz ko. Neapšaubāmi, arī vīrs piedalījās šajās aktivitātēs, bet daudz ko no tā realizēts tika realizēts manā darba laikā:

  • bērnu dārza pasākumi – 4x gadā
  • koncerts skolā – 2x gadā
  • bērnu slimošana – 4x gadā (2x gadā katram bērnam)
  • bērnu vešana pie ārsta – 6x gadā (ģimenes ārsts, zobu ārsts, higiēnists, speciālists)
  • skolas brīvlaiki 3,5 mēneši!

Kad, pie velna, lai es slimoju? Nē, to es nedrīkstu. Tāpēc es ārkārtīgi nopietni dienu un nakti strādāju savā baudu laboratorijā, jo vīrusi negrib mitināties laimīgā miesā.

17 pāri kurpju un vismaz 12 krēsli. Kā minimums. Intro

Kāds teica, ka nav iespējams sēdēt uz diviem krēsliem vienlaikus. Nu, vīriešiem varbūt tas nav iespējams. Visticamāk, tas bija vīrietis, kas izdomāju šo teicienu. Krišjānis Barons droši vien pats nevarēja apvienot dainu klausīšanos un pierakstīšanu, tāpēc ievieša šo teicienu kā tautas gudrību. Sievietes tam iebildīs, noteikti. Viņas pratīs sēdēt pat uz 7 krēsliem, ja vajadzēs – pieskatīt mazuli, gatavot vakariņas, pļāpāt ar draudzeni čatiņā, pieteikt vīram ārsta vizīti, mazgāt traukus, dot norādījumus vecākajam bērnam mājas darbu pildīšanā un vēl pasūtīt mammai dzimšanas dienas dāvanu online.

Mans vīrs arī piekritīs – jā, sievietes prot darīt vairākus darbus vienlaikus. Visus vienlīdz slikti.

Multitaskings. Tas šodien ir so dead. SO SO DEAD! Tā ir mūsdienu cilvēku it kā pozitīvā puse – spēt darīt visu vienlaikus. Birojā par to liecina n-tie tabi, atvērti datorā, n-tie iesāktie e-pasti, čati, dokumenti un pārskati. Bet tas ir tik nepareizi! Mēs vairs nespējam savu uzmanību vērst uz vienu lietu ilgāk par 10 min. Skolēni nespēj nosēdēt klasē 40 min, lai pievērstos stundai. Studneti augstskolās nevis klausās lekciju un pieraksta un diskutē, bet sēž Facebook, Instagram un pat spēlē WOW vai ko tamlīdzīgu. Tas neskar tavu dzīvi?

OK, kam ir bijusi 20 min priekšspēle pēdējā mēneša laikā, kas pēc tam vainagojusies ar 20 min garu seksu? Man? Nē.

Es neesmu labāka par šodienas skolēniem un studentiem. Es multitaskoju nemitīgi un man tas bieži nepatīk. Lai uzrakstītu šo ierakstu, es ne tikai to izvilku uz 3 dienām, pat stundas ietvaros es paspēju uzsildīt bērniem vakariņas, atbildēt e-pastu, paklačot ar draudzeni Messingerī un uztaisīt tēju, nočekot ziņas. Vājprāts!

Par lielākām dzīves lietu apvienošanām pat nerunāsim. Diennaktī ir 24 h katram no mums un strādājošai sievietei ar bērniem, vīru, kredītu, draugiem un vēlmi neizskatīties pēc zombija, dzīve ir gana aizraujoša, intensīva un laika plānošana ir absloūta nepieciešamība. Domāju, ka varu izlaist savu dienas plāna aprakstu, bet ieskicēšu, ka diena sākas 6,40 ar modinātāja zvanu un dažnedažādas aktivitātes piepilda manu laiku līdz 21,30 kad varu atslābt. Protams, bieži atslābšana izpaužas kā kara lauka novākšana virtuvē vai dubļu iztīrīšana no koridora. Bet nē, es nesūdzos, jo itin bieži saslienu kājas pret griestiem un dzeru vīnu, lasu, skatos TV, smeļos iedvesmu interneta dzīlēs un baudu vīra klātbūtni. Un vakars, aleluja, ir brīdis, kad multitaskings pierimst. 

Tomēr esmu apņēmības pilna labot savus ieradumus. Lai ieradums kļūtu par ikdienu, to nepieciešams atkārtot vismas 60 reižu.

Lietas, kur es vēlos sagaidīt uzlabojumus un beigt dalīt savu uzmanību:

  • darba projekti – pabeigt vienu lietu/ darba uzdevumu līdz galam vismaz 60 minūšu ietvaros, nečekojot Facebook, Twitter, e-pastu
  • runājot ar bērniem un vīru, koncentrēties tikai uz sarunu
  • garlaicīgui monotonu darbu paveikšanā palikt fokusētai vismaz 30 minūtes – gludināšana, istabas kārtošana, ravēšana.

Jāatzīst, ka šobrīd mana dzīve ir samērā mierīga. Ar visu pienākumu slodzi izbaudu rutīnu, ko esmu sev radījusi apkārt.

 

Turpināt 17 pāri kurpju un vismaz 12 krēsli. Kā minimums. Intro lasīšanu