Īsais stāsts par vīriešdienu

Es tādu nesvinu. Man neintresesē. Es zinu, ka tā ir sarkanās armijas diena. Un zinu arī, ka sarkanā armija, tāpat ka visas citas aktīvi karojošās armijas, nav vis nekādi atbrīvotāji, bet nes ļoti lielu postu civilajiem.

Šorīt vīrs izlien no migas un paziņo – šodien vīriešu diena! Bērni – ā, jā, kas tas ir, ā, cik interesanti..! Pavilkās momentā un, kā zinām, PSRS laikus viņi pieredzējuši nav. Es nomierinu – nesatraucieties, tā ir krievu armijas diena, un tētis armijā neiet un nav ne tuvu stāvējis.

Pa ceļam uz skolu meita saka – mam, šodien ir tētiņdiena? Es, slāpējot savu aizkaitinājumu, tik nosaku – Nē. Viņa – Bet kāpēc tētis tā teica? Es – Nē, tētis teica, ka tā ir vīriešu diena. Ātri cenšos sākumskolniekam izskaidrot dienas vēsturi. Liekas, ka jau izdevies. Šķiroties meita man saka – tu man nāc laicīgi pakaļ, es gribēšu pēs skolas ieiet Narvesenā un kaut ko tētim nopirkt. Man ir eiro palicis no pusdienām. Bučas uz vaiga un čau.

Labi. Bērns izrāda iniciatīvu iepriecināt tēti. Kas tur varētu būt slikts? Atnāku uz darbu un te viss internets mani netieši zākā par sarkano bandītu atbalstītāju, neandertālieti, stulbeni, liekuli… Fak jū! Verī mač.

To dienu VAR pagriezt, kā es gribu.

Jā, varbūt loģiskāk būtu vīriešus apsveikt 11. novembrī, kad Latvijas armija izcīnīja superkauju. Bet 23. februāris ir tuvāk 8. martam.

Tas palielina varbūtību, ka manis izteiktie atzinīgie vārdi vīram par to, ka viņš nav lohs, un sniegtā masāža viņam neizkūpēs no atmiņas līdz 8 .martam. Jo tad es vēsā mierā varēšu stūķēt iekšā šokolādi un ostīt tulpes. 😛

 

Advertisements

Studentu dzīve jeb kas gribēs – tas izstudēs

studentu-dzive

 

Izbrīnīja LSA izteikumi par to, ka nedrīkst NEDRĪKST! samazināt budžeta vietas augstskolās. Ātrumā uz to visu skatoties – Latvija šobrīd ik gadu nodrošina tikai ap 10 000 vidusskolu absolventu, kamēr uzņemto studentu skaits augstskolās, koledžās pirms pāris gadiem bija pāri 20 000. OK, daļa no tiem ir maksas studenti, kas grib 30+ gados ko pastudēt, piestudēt, dekrēta laikā nenojūgties.  Tomēr kādu finansējumu un KAM mēs šeit gribam palielināt?

Kam vēl nav pieejama augstākā izglītība Latvijā? Vai Ješkam no Mazpisāniem, kurš konsekventi “ka” vietā lieto “kad”, bet “labdien” vietā – “b*e, pavācies malā?”

Vai tas ir kontingents, kas nepieciešams Latvijas augstkolās?

Protams, neviens negrib atteikties no ērtām, siltām finansēm – arī augstskolas. Tās turpina saņemt finansējumu par uzturētajām budžeta vietām. Tikai retā studiju programma ir aizpildīta pr 100%.

Vēl augusta beigās met budžeta vietas pakaļ, un – ne jau tā nīstajos juristos un ekonomistos.

Nē, arī tik aktuālajās inženierzinātnēs. Uz ātru roku iemeklējot, lūk, labs piedāvājums – Cēsīs mācīties datorsistēmas, elektroniku un ko tik ne. Super. Taču tas nemotviēs Ješku no Mazpisāniem tur iestāties. Vai – paga! Motivēs gan! Iestāsies un nemācīsies. Tomēr pusgadu saņems stipendiju. Nu ja. Kāds Latvijas lielajās augstskolās ir izkritušo studentu skaits? Cik ir tādu Ješku, kas iestājas un nepabeidz studijas? Zemē izmesta nauda!

Ja grib mācīties, Latvijā šobrīd ir lieliskas iespējas. Ja grib. Pirmkārt – izglītība ir pieejama – pat reģionos. Iedomājieties, pat Rēzeknes augstskola sacas Tehnoloģiju augstskola. Super. Latijā ir ap 60 dažādu mācību iestāžu, kur pēc 12.klases mācīties. Gribi – mācies.

Otrkārt – prasības nav īpaši augstsas. Būsim atkāti. Vidusmēra studijas var gana labi savienot ar darbu, tusiņu vai bērnu. Nu tā diemžēl ir. Tas nav tas, uz ko tiekties, bet vai tāpēc jāpalielina budžeta vietu skaits, lai mēs palielinātu šo Ješku skaitu, kas iestājas un nemācās? Vai lai mēs saražotu “speciālistus” kas ne dienu nestrādās savā specialitātē?

Attopieties! Augstskolas sēž uz budžeta vietām kā vistas uz zelta olām un negrib tās atlaist. Nekādas jēgas no tādām olām valstij nav – izpilda tikai ķeksīšus. Labāk padomāt, ko finansēt, cik lielā apmērā un no kā atteikties. Un beigu beigās – kur tad dabūt šos studentus?

OK, budžeta vietu skaitu palielinās, bet KAS tad tur studēs?

Šobrīd valstī ir dziļā demogrāfiskās krīze – 16-18 gadnieku skaits ir kritiski zems. Nu, tas ir variants – ievest šos studentus, kā to jau pirms gadiem sāka darīt RSU. Tikai tās jau nebūs budžeta vietas, kas aizpildīsies. Un stingri jāuzmana studnetu kvalitāte, lai nesanāk uzturēšanas atļauju tirgošanas bizness.

 

 

 

 

Lietu kārtība, kad tev ir 30+

Esmu pilnas slodzes trīsdesmitgadniece. Atbildīgs darbs, 2 bērni, vīrs, kredīts, draudzenes un vecāki, kas prasa uzmanību. Kā visu savienot? Kā neko neatstāt novārtā? Kā nesajukt prātā, kad bērns vemj 4x naktī tieši pirms svarīgas sapulces darbā, bet vīrs ir komandējumā? Atbilde ir ļoti vienkārša – visu nevar savienot. NEVAR. Tāpēc nepieciešams vadīties pēc principiem, kas palīdz palikt par saprātīgu cilvēku.

  1. Izvērtē priotitātes

 

Izvēlies svarīgākās, neatliekamās un degošākās darāmās lietas un koncentrējies tām! No netīriem traukiem neviens nenomirs (visticamāk)! Ja darba prezentācija, tad tikai tā, ja slimo mamma, pievērs uzmanību viņai!

2. Sekss ir svarīgs

 

Varbūt tev šajā dzīves posmā sekss nav svarīgs, ir absolūti nesvarīgs un tā ir prioritāte numur 678. Bet tavam partnerim tas var būt svarīgāks, pat ļoti svarīgs.

Tapēc izvēlies – jā, ok, tev seksa nebūs, bet tavam vīram sekss būs. Un izvēle ir tavās rokās – vai tas būs ar tevi, vai ar kādu citu.

Un runa nav par sarkanu veļu, svecēm un vakariņām, un uzspīlētu romantiku, kas kliedz pēc laulību konsultanta. Runa ir par parastu seksu, ko grib abi.

3. Bērni iet gulēt pirmie par vecākiem

 

Ja vien bērniem nav 15 gadu. Tad ir saprotams, ka bērnus hormoni moka vairāk kā vecākus. Ja bērni ir mazi (lasi – mazuļi vai sākumskolēni), bērniem miegs ir vajadzīgs krietni vairāk kā vecākiem. Tāpēc bērni iet gulēt pirmie, lai vecāki varētu pievērstiem punktam Nr. 2 jeb seksam.

4. Rītam sagatavojies jau vakarā

 

Tas ir ļoti vienkārši. Saliec drēbes sev un bērniem, kas to nedara paši. Izdomā brokastis, ko celsi galdā. Rūpējies, lai somas un līdzi ņemamās mantas ir saliktas jau vakarā – launags, ūdens pudele, sporta tērps, mācību projekts, maska bērnudārziniekam – ticu, ka reizēm ir jāatcers ļoti daudz!

Ja infromācijas apjoms ir pārāk liels, pieraksti to uz lapiņas vai tāfeles.

  1. Vai tas būs būtiski pēc 100 gadiem?

Kad vairs nervi netur (un ticu, tas gadās visai bieži), pajautā sev, vai tas būs svarīgi arī pēc ilga, patiešām ilga laika posma, kad būsi jau devusies citos medību laukos. Ja atbilde ir nē – tam nebūs izšķirošas nozīmes, mēģini nedramatizēt un iziet no situācijas ar cieņu. Ir saprotams, ka neviens nevēlas piedzīvot kaunpilnus mirkļus, bet, iespējams tas, ka nokavēji prezentācijas termiņu vai nogāji 5 kvartālus ar uz augšu paceltiem svārkiem, nav vēl dzīves beigas.

  1. Svini ik dienu!

Ar katru dienu mēs novecojam. Ar katru dienu attālināmies no jaunības un tuvojamies nāvei.

Svini un priecājies, jo ilgi tu būsi miris.