Braucam uz Indiju! Un tad Parīzē ķert pavasari?

Davaj, vēl pingvīnu ekspedīciju piemetam! Jā, man skauž! Par skolēnu un pieaugušo brīvlaiku.

Varbūt man jāatslābst- Bērni izaugs tāpat, ar vai bez keksiņiem un pasakām.

Ko bet darīt, kad abas divas draudzenes izstrādā vienus un tos pašus niķus vienlaikus? Nolaist tvaiku blogā, protams! Un tad nosūtīt viņām linku. Dažreiz veiglāk uzrakstīt, nevkā pateikt acīs.

Ilzīte ir mana draudzene kopš skolas gadiem. Ļoti uzcītīga, kārtīga, apzinīga, precēta sieva, par dzīvi kopumā nesūdzās, jo viņas bērna ome labrpāt ik brīvlaiku savāc bērnu un baro ar pankūkām no rīta līdz vakaram, pēc tam aizved bērnu uz mežu to visu izskriet. Kad paprasi Ilzītei, kā paiet viņas vakari – dzerot vīnu.

Lindiņa toties ir ļoti skaista modes dāma, kas apmeklē SPA ik nedēļu. Ja viņa labi izskatās, tad viņa labi jūtas, tāpēc rūpes par izskatu viņai ir prioritāte Nr. .. augsta. Lindiņa audzina vienu bērnu dārzienku, kura omes kaujas par to, lai varētu ucināt mazulīti pa brīvdienām. Lindiņa vakaros iet sportot.

Un Hanniņa? Hanniņa audzina divreiz vairāk bērnu kā abas draudzenes – jā, veselus 2 izspiedusi. Hanniņa kopā ar vīru strādā standarta darbu, bet viņa savu atvaļinājumu rūpīgi plāno, skaita un dala dienas, lai varētu izstiept vasaras brīvlaiku, pieskatot bērnus ar vīru uz pusēm.

Pavasara un rudens brīvlaikos Hanniņa ietupina savu bērnu mājā. Vai arī aizsūta uz kādu dienas nometni. Kaut kā izlīdzās.

Un tieši tad, kad Hanniņa ir saskaitījusi, kā varēs izvilkt tekošo gadu, kad bērnam jau 15. augustā beigsies dārziņš, viņa saņem 2 superīgus ielūgumus no savām superīgajām draudzenēm.

Braucam uz Varanassi? Es atradu pa lēto!  Meklējam ar vīruku kompāniju, divatā negribas! Braucam? Būs forši? Vēsta ziņa no Ilzītes.

A, davaj, braucam! Un pēc tam, davaj, uz Parīzi, pavasari noķert! Man ir galva jāizvēdina… čivina pretī Lindiņa. No kā gan tu gribi izvēdināt galvu? No saspringtā grafika starp spa un sporta klubu?

Es nezinu, kas man skauž vairāk. Tas, ka viņas var atļauties braukt šur un tur, vai ka esmu sevi tā iegrožojusi, ka liekas, ka es neko nevaru.

Mani ziņojumi lielākoties ir šādi:

Uz kino nevaru iet, bērnam treniņš. Uz teātri šonedēļ netikšu, vīram korporatīvās pusdienas. Nē, paldies, man pietiks ar 2 glāzēm vīna, es vairāk nevaru, man rīt agri jāceļas: bērnam zobārsta apmeklējums. Manam bērnam jau ir iznākuši sestie zobi, jūsējiem ir? Un ziniet, viens ceturtais jau ir izkritis – jūsējiem kādā vecumā tie izkrita? Un vēl, ziniet, man jāizcep keksiņi. Bērniņš jāved ciemos rītvakar, jāaizsūta ciemkukulis. Un vispār man jābūt uz pasaku laiku mājās. Man patīk, kā mani bēnri smaržo.

Ko? Kādi zobi? Kādas bērnu smaržas! Cik cilvēkam ir zobu? Vai tad dzerokļi mainās? Tak nopērc veikalā keksiņus un atslābsti, tu esi pārāk saspringusi. Bērniem viens vakars ar planšetes pasaciņu neko sliktu nav nodarījis. Tev jāizvēdina galva. Braucam, vismaz ja ne uz Varanassi, tad uz Parīzi!

Un kurš tikmēr pieskatīs manus bērnus? Ko, a? Tāda sajūta, ka rauj uz visām pusēm. Un varbūt viņām ir taisnība? Varbūt man jāatslābst? Bērni izaugs tāpat, ar vai bez keksiņiem un pasakām.

Nē. Jaunus draugus es iegūšu, neesmu nūģis. Jaunus bērnus un citu bērnību bērniem – pavisam noteikti ne.

Lūk, tas ir mans egoisms – būt 22.00 mājās, lai izlasītu pasaciņu, kā vien varu izlasīt es. Un nosmelt visu maigumu, ko pirms miega dod bērni. Nevis sēdēt līdz pusnaktij vīna studijā, lai pēc tam izvēdinātu sadzerto vīnu Parīzes pavasarī.

Draudzenes pagaidīs! Ja ne, pēc 15 gadiem atradīšu citas.

Un man skauž, ka es nemāku paņemt to vieglāk. Ne vairāk, ne mazāk.

 

 

Kā es gāju darbu lūkoties

darba meklesanas grafika

Darbs tikai cilvēku ceļ – teica Rainis, un mans vectēvs to citēja dienā un vakarā, mēģinot mani radināt celties agri un ar prieku doties ravēt bietes. Vectēvam par nožēlu, lauksaimniece no manis līdz šim nav izdevusies, tomēr sevi par slinku nesauktu – kā 20 gados uzsāku savas oficiālās darba gaitas, tā nenodarbināta kopumā esmu bijusi vien pāris mēnešus, pa starpām mainot darbus. Un, kā zinām, vīriešiem par spīti – bērna kopšanas atvaļinājums un dekrēts ir ieskaitāms stāžā.

Tātad – esmu sieviete ar 2 augstskolu diplomiem un 12 gadu darba pieredzi. Neizklausās slikti, virtuāli uzsitu sev pa plecu.

Tomēr apkopojot statistiku – aktīvas darba meklētājas pozīcijā esmu bijusi 5 reizes savos 32 gados. Liekas – daudz! – ņemot vērā, ka darba stāžs man vien 12 gadi, no kuriem 4 gadi pavadīti dekrētā. Sausais atlikums, reālā darba pieredze – 8 gadi. 5 darba vietas. 6 amati. Ak, šausmas! Liekas, ka esmu izdalījusies pa dažādām sīkām vietiņām un neesmu bijusi nekur pamatīgi.

Tomēr – tomēr! Esmu guvusi pamatīgu, PAMATĪGU, pieredzi darba meklēšanā. Pirmā pieredze ar sī vī un pieteikuma vēstulēm man bija studiju pēdējā kursā. Paldies manai vidusskolas skolotājai, kas sīki un smalki un labāk par augstskolas pasniedzēju pastāstīja, kas ir CV, kā to uzcept un noformēt. Taču, lai atrastu darbu par pārdevēju ne-pārtikas veikalā, var paiet ilgs laiks – 3 mēneši tolaik vilkās kā mūžība, un tas manu ticību sev tikai grāva. Viss beidzās labi – izturējusi konkursu, iekārtojos oficiālā darbā veikalā. Toties darbs izrādījās pārāk smags, pie tam tāds, kurā par virsstundām nemaksā. Kad pabeidzu studija, uzsāku jauna darba meklējumus un ātri vien kļuvu par biroja vadītāju mazā firmā – un jūs dzirdat – par VADĪTĀJU –  nevis sekretāri!

Kad sapratu, ka biroja vadītāja ir vien tāpati sekretāre, kas nav mans aicinājums, metos iekšā profesijai atbiltošai darba meklēšanai. Un tā es sāku strādāt par pārdošanas speciālistu – jāsaka, ka tie bija burbuļa laiki, apkalpoju klientus, pārdevu viņiem tehniskus risinājumus.. Alga kāpa, prēmijas bija – super!

Piedzima mazulis, piedzima otrs – māmiņalgu laiki, idilliska atpūta ar bēriem pa māju, bet bērni paaugās un tomēr sapratu, ka jāstrādā ir. Likās, ka smadzene izmirkusi un nav pietiekami krokaina. Devos uz savu darba vietu un saku – I’m back! Bet tur – manā vietā jaunēklis iekārtojies, 4 gadus rukājis, nu jūtas, ka tā ir viņa vieta un pienākumi. Bet tā jau nav. Diemžēl bosi daudzi nomainījušies un arī uzskata, ka šī te blondīne būs jāliek kur citur. Iesēdina mani kaut kādā skabūzī un piešķir pienākumus, kas ir aiz diegiem pievilki maniem iepriekšējiem. Sausais atlikums – ik dienas sajūtas, ka VISS, NEGRIBUUUUU!

Bet saņēmos un nolauzu pāris gadus, atjaunoju prasmes, jo, gribiet vai nē – sēžot mājās  ar bērnu aizmirstas – i kā ar klientu pa telefonu runāt, i kā excel tabulu sabīdīt, i kā ar kolēģiem small talk vest.

Pēc laika alga sāka sarukt, apstākļi neuzlabojās, sapratu, ka jāiet prom. Un tad es veicu savu mūža lielo kampaņu – nomainīt darbu kardināli. Likās – 2 mēneši un darīts!

Tomēr tas nebija viegli, jo man tas prasīga GADU. 78 izsūtītus CV un 9 intervijas. Toties tas bija tā vērts – kādu darba meklētājas pieredzi es guvu!

Ja vien varētu, labprāt ierakstītu savu darba meklētājs pieredzi kā atsevišķu skillu CV – jo tā ir – tu atslīpē rakstīšanas, pētniecības, runāšanas, pārdošanas, prezentācijas un vēl visvisādas prasmes pilnīgi noteikti!

Tāpēc šeit mani ieteikumi darba meklētājiem – kā atrast darbu. 

# Pieraksti it visu par procesu un turi to pa rokai – nosūtītos CV, atbildes, intervijas, mājas darbus, kontaktpersonas – tas noder!

# Atstrādā CV un motivācijas vēstuli līdz pēdējam. Pielāgo to katrai pozīcijai. Iedod tos izlasīt 2 cilvēkiem – vienam valodas guru, otram – kārotā amata jomas speciālistam.

# Mājas darbiem pieej ar vislielāko rūpību un velti tiem laiku.

# Sagatavojies intervijai. Izpēti ne tikai uzņēmumu, bet arī personas, ar kurām paredzēta intervija (Bez Facebook un  Twitter kontiem apskati LinkedIn)

# Nezaudē modrību – pastāsti draugiem, ka meklē jaunu izaicinājumu un darbu – varbūt viņiem ir kāds labs ieteikums vai padoms.

# Neņem atteikumu personiski! Bieži vien tiek izvēlēts PIEMĒROTĀKAIS nevis labākais kandidāts. Saskāros ar atteikumu, jo anketā no 2 darbības sfērām (klientu apkalpošana un mārketinsg) biju norādījusi to, kura šai pozīcija nebija būtiskākā

# Pārdomā atalgojuma līmeni un piemēro to katram amatam un uzņēmumam

# Mans klupšanas akmens – jautājums – kāpēc vēlaties mainīt darbu? (Nē – sliktas attiecības, nevaru sastrādāties, maz maksā, nepatīk kāds pienākums. Jā – meklēju jaunas attīstības iespējas, vēlos apgūt jaunu sfēru, esmu sevi izsmēlusi šajā darbā)

# Baltie meli. Ir atļauti. Punkts.

Protams, gadās, ka reizēm darbu dabū nejauši – saņem kādu piedāvājumu tur, kur vismazāk to gaidi. Bet – tā nenotiek ar visiem un ir jābūt ļoti labam speciālistam, lai tā notiktu. Pagaidām ar mani tā vēl nav noticis, tāpēc ik reiz, kad jūtu, kad ir jāmaina darba, ķeros tam klāt ar vilsielāko rūpību un katru reizi to tveru kā skolu.

Lietu kārtība, kad tev ir 30+

Esmu pilnas slodzes trīsdesmitgadniece. Atbildīgs darbs, 2 bērni, vīrs, kredīts, draudzenes un vecāki, kas prasa uzmanību. Kā visu savienot? Kā neko neatstāt novārtā? Kā nesajukt prātā, kad bērns vemj 4x naktī tieši pirms svarīgas sapulces darbā, bet vīrs ir komandējumā? Atbilde ir ļoti vienkārša – visu nevar savienot. NEVAR. Tāpēc nepieciešams vadīties pēc principiem, kas palīdz palikt par saprātīgu cilvēku.

  1. Izvērtē priotitātes

 

Izvēlies svarīgākās, neatliekamās un degošākās darāmās lietas un koncentrējies tām! No netīriem traukiem neviens nenomirs (visticamāk)! Ja darba prezentācija, tad tikai tā, ja slimo mamma, pievērs uzmanību viņai!

2. Sekss ir svarīgs

 

Varbūt tev šajā dzīves posmā sekss nav svarīgs, ir absolūti nesvarīgs un tā ir prioritāte numur 678. Bet tavam partnerim tas var būt svarīgāks, pat ļoti svarīgs.

Tapēc izvēlies – jā, ok, tev seksa nebūs, bet tavam vīram sekss būs. Un izvēle ir tavās rokās – vai tas būs ar tevi, vai ar kādu citu.

Un runa nav par sarkanu veļu, svecēm un vakariņām, un uzspīlētu romantiku, kas kliedz pēc laulību konsultanta. Runa ir par parastu seksu, ko grib abi.

3. Bērni iet gulēt pirmie par vecākiem

 

Ja vien bērniem nav 15 gadu. Tad ir saprotams, ka bērnus hormoni moka vairāk kā vecākus. Ja bērni ir mazi (lasi – mazuļi vai sākumskolēni), bērniem miegs ir vajadzīgs krietni vairāk kā vecākiem. Tāpēc bērni iet gulēt pirmie, lai vecāki varētu pievērstiem punktam Nr. 2 jeb seksam.

4. Rītam sagatavojies jau vakarā

 

Tas ir ļoti vienkārši. Saliec drēbes sev un bērniem, kas to nedara paši. Izdomā brokastis, ko celsi galdā. Rūpējies, lai somas un līdzi ņemamās mantas ir saliktas jau vakarā – launags, ūdens pudele, sporta tērps, mācību projekts, maska bērnudārziniekam – ticu, ka reizēm ir jāatcers ļoti daudz!

Ja infromācijas apjoms ir pārāk liels, pieraksti to uz lapiņas vai tāfeles.

  1. Vai tas būs būtiski pēc 100 gadiem?

Kad vairs nervi netur (un ticu, tas gadās visai bieži), pajautā sev, vai tas būs svarīgi arī pēc ilga, patiešām ilga laika posma, kad būsi jau devusies citos medību laukos. Ja atbilde ir nē – tam nebūs izšķirošas nozīmes, mēģini nedramatizēt un iziet no situācijas ar cieņu. Ir saprotams, ka neviens nevēlas piedzīvot kaunpilnus mirkļus, bet, iespējams tas, ka nokavēji prezentācijas termiņu vai nogāji 5 kvartālus ar uz augšu paceltiem svārkiem, nav vēl dzīves beigas.

  1. Svini ik dienu!

Ar katru dienu mēs novecojam. Ar katru dienu attālināmies no jaunības un tuvojamies nāvei.

Svini un priecājies, jo ilgi tu būsi miris.

Tev darbs, viņam – karjera

darbs vai karjera

Lielākoties tā tas ir: tev darbs, viņam – karjera; un tas nav ne labi, ne slikti. Tā tas ir, un viss. Problēmas sākas, ja pārī kāds grib šo lietu kārtību mainīt.

Tālajā 2006. gadā es pelnīju tikpat, cik man vīrietis. 2007. gadā es pelnīju jau vairāk. Nedaudz, bet vairāk. 2011. gadā, kad pēc bērna kopšanas atvaļinājuma atgriezos darbā, es pelnīju mazāk kā 2006. gadā. Mans kungs, savukārt, jau bija saņēmis labus piedāvājumus, kas ļāva viņam saņemt divtik, cik es. Tas man, protams, palīdzēja, bet tomēr es nebūtu atteikusies saņemt vairāk. Pēc neilga laika es darbu nomainījuMans mērķis nav saņemt tikpat, cik manam vīram. Mans mērķis ir nesaņemt mazāk tāpēc, ka esmu sieviete.

Darbā, kur devos dekrētā, nodaļas vadītājs tā arī mums, sieviešu kārtas darbiniecēm, pateica: “Bet es nevaru Gatim maksāt tikpat, cik jums. Viņš taču ir vīrietis!” Tiesa, mums maksāt tikpat, cik Gatim, viņš arī nevarēja. Piemaksas vadītājam taču maksāja no nodaļa mārdžina.

Līdz ar bērna ierašanos ģimenē, mēs arī sākām izturēties pret vīra darbu kā pret kaut ko svarīgāku, jo mēs labi sapratām, ka tas tā arī ir. Skaitļi runāja paši par sevi. Un attiecīgi man papildus darbam vajadzēja paspēt apmeklēt, noorganizēt un saštellēt daudz ko. Neapšaubāmi, arī vīrs piedalījās šajās aktivitātēs, bet daudz ko no tā realizēts tika realizēts manā darba laikā:

  • bērnu dārza pasākumi – 4x gadā
  • koncerts skolā – 2x gadā
  • bērnu slimošana – 4x gadā (2x gadā katram bērnam)
  • bērnu vešana pie ārsta – 6x gadā (ģimenes ārsts, zobu ārsts, higiēnists, speciālists)
  • skolas brīvlaiki 3,5 mēneši!

Kad, pie velna, lai es slimoju? Nē, to es nedrīkstu. Tāpēc es ārkārtīgi nopietni dienu un nakti strādāju savā baudu laboratorijā, jo vīrusi negrib mitināties laimīgā miesā.

17 pāri kurpju un vismaz 12 krēsli. Kā minimums. Intro

Kāds teica, ka nav iespējams sēdēt uz diviem krēsliem vienlaikus. Nu, vīriešiem varbūt tas nav iespējams. Visticamāk, tas bija vīrietis, kas izdomāju šo teicienu. Krišjānis Barons droši vien pats nevarēja apvienot dainu klausīšanos un pierakstīšanu, tāpēc ievieša šo teicienu kā tautas gudrību. Sievietes tam iebildīs, noteikti. Viņas pratīs sēdēt pat uz 7 krēsliem, ja vajadzēs – pieskatīt mazuli, gatavot vakariņas, pļāpāt ar draudzeni čatiņā, pieteikt vīram ārsta vizīti, mazgāt traukus, dot norādījumus vecākajam bērnam mājas darbu pildīšanā un vēl pasūtīt mammai dzimšanas dienas dāvanu online.

Mans vīrs arī piekritīs – jā, sievietes prot darīt vairākus darbus vienlaikus. Visus vienlīdz slikti.

Multitaskings. Tas šodien ir so dead. SO SO DEAD! Tā ir mūsdienu cilvēku it kā pozitīvā puse – spēt darīt visu vienlaikus. Birojā par to liecina n-tie tabi, atvērti datorā, n-tie iesāktie e-pasti, čati, dokumenti un pārskati. Bet tas ir tik nepareizi! Mēs vairs nespējam savu uzmanību vērst uz vienu lietu ilgāk par 10 min. Skolēni nespēj nosēdēt klasē 40 min, lai pievērstos stundai. Studneti augstskolās nevis klausās lekciju un pieraksta un diskutē, bet sēž Facebook, Instagram un pat spēlē WOW vai ko tamlīdzīgu. Tas neskar tavu dzīvi?

OK, kam ir bijusi 20 min priekšspēle pēdējā mēneša laikā, kas pēc tam vainagojusies ar 20 min garu seksu? Man? Nē.

Es neesmu labāka par šodienas skolēniem un studentiem. Es multitaskoju nemitīgi un man tas bieži nepatīk. Lai uzrakstītu šo ierakstu, es ne tikai to izvilku uz 3 dienām, pat stundas ietvaros es paspēju uzsildīt bērniem vakariņas, atbildēt e-pastu, paklačot ar draudzeni Messingerī un uztaisīt tēju, nočekot ziņas. Vājprāts!

Par lielākām dzīves lietu apvienošanām pat nerunāsim. Diennaktī ir 24 h katram no mums un strādājošai sievietei ar bērniem, vīru, kredītu, draugiem un vēlmi neizskatīties pēc zombija, dzīve ir gana aizraujoša, intensīva un laika plānošana ir absloūta nepieciešamība. Domāju, ka varu izlaist savu dienas plāna aprakstu, bet ieskicēšu, ka diena sākas 6,40 ar modinātāja zvanu un dažnedažādas aktivitātes piepilda manu laiku līdz 21,30 kad varu atslābt. Protams, bieži atslābšana izpaužas kā kara lauka novākšana virtuvē vai dubļu iztīrīšana no koridora. Bet nē, es nesūdzos, jo itin bieži saslienu kājas pret griestiem un dzeru vīnu, lasu, skatos TV, smeļos iedvesmu interneta dzīlēs un baudu vīra klātbūtni. Un vakars, aleluja, ir brīdis, kad multitaskings pierimst. 

Tomēr esmu apņēmības pilna labot savus ieradumus. Lai ieradums kļūtu par ikdienu, to nepieciešams atkārtot vismas 60 reižu.

Lietas, kur es vēlos sagaidīt uzlabojumus un beigt dalīt savu uzmanību:

  • darba projekti – pabeigt vienu lietu/ darba uzdevumu līdz galam vismaz 60 minūšu ietvaros, nečekojot Facebook, Twitter, e-pastu
  • runājot ar bērniem un vīru, koncentrēties tikai uz sarunu
  • garlaicīgui monotonu darbu paveikšanā palikt fokusētai vismaz 30 minūtes – gludināšana, istabas kārtošana, ravēšana.

Jāatzīst, ka šobrīd mana dzīve ir samērā mierīga. Ar visu pienākumu slodzi izbaudu rutīnu, ko esmu sev radījusi apkārt.

 

Turpināt 17 pāri kurpju un vismaz 12 krēsli. Kā minimums. Intro lasīšanu