Ierēcēju kultūra. Ceham par to maksā, bet Tev?

Ierēcēju kultūra.

Hello! Tie esam mēs. Kritiķi, dīvāna eksperti, delfu komentētāji un tvitera personības. Mūsu ir tik daudz un tēmas – visplašākās! Malacīši mēs!

Visvairāk man patīk, kad tie, kas savām rokām nav izaudzējuši un apstrādājuši vairāk par 5 vagām, spriež, cik jāmaksā kabacim.

Tas, ka viņa mazdārziņā izaug 2 vagas un tad 5 cilvēki nevar tās apēst – o, jā! Tāpēc kabacim jāmaksā 5 centi/ kg.

Vai krūmmelenes jāļauj nolasīt bez maksas. Aizbrauciet uz laukiem un pastrādājiet – un veselu sezonu! – nevis tikai savā atvaļinājumā saulainas 2 nedēļas palasiet jāņogas. Savam priekam. Pašas tās ogas samēslojas, vircu sanes, pašas sētiņu uztaisa un izgriež sausos sarus, zālīti appļauj. Naisss. Jūs vispār zināt, kas ir virca?

Vēl ļoti uzrunā sievietes, kas sen vairs nekotējas kā jaunās māmiņas, bet ierēc par jaunajām mātēm. Nu par visu klasisko – mums bija kaka un mēs pagulējām. Jā, fuj, fuj, fuj! Nekad tā neemsu teikusi un dzerdzas. Bet vēl vairāk derdzas, kad šitādas pārgudras zosis, kuru tīneidžeri ar viņām vairs nesarunājas (jo tāds vecums, nekas cits), izlasa to un pēc tam – nu vjak, cik gan tizls ir māmiņu forums. Aizej ka nu labāk uz tīneidžeru forumu. Vai menopauzes forumu.

Vēl mīļa katogorija ir sporta eksperti. Aļona uzvar – ā, kas vispār fano par tenisu, kāpēc man tas jālasa, kaut kāds sviests, krievu bagātnieku sporta veids. Štrombergs slikti nobrauc – aj, ko tas, jau vecs, lai iet mājās. Šķiet, ka vienīgie neaizskaramie sportisti ir… Porziņģis un.. viņa brālis..? Pat hokejs visiem jau gadiem slikts.

Un vēl. Daudzbērnu ģimenes. Neko citu jau nemāk.. Nu jā… Ierēcam un nod***am.

Ak, pareizi. Latvju zīmju nīdēji. Nu, ir jau banāli, bet kāpēc nīst tieši tās? Neesmu manījusi, ka n-tos ziempju bumbu taisītājus kāds noliktu. Nu jā, pareizi, latvju zīmes iet kompektā ar mūzikas festivālu nīšanu.

Nu un kur tad bez mediju nolicējiem. Jā. Slikta dienas kārtība tajos. Jāsaka, ka tā ir gan, ka raksts par to, ka Palameikai garšoja piena plēve, ir debils. Bet. Kurš jums to spiež lasīt? Kurš liek klikšķināt uz tā?

Ak dies, LR1 ieslēdziet, ja ziņas un aktualitātes gribas. Vai Rīgas Laiku nopērciet, ja ko garāku par 3 jēlām rindkopām.

Kategoriskums it visur. Pēc savas saprašanas un līdzības spriedelēt. Nedod ēst, dod nolikt citus. Un paziņot par to publiski – feisī, tviterī vai komentāros. Good job! Paksatīties plašāk varbūt vajadzētu? Eh, tas tak par sarežģītu. Rejam tālāk – slikti, slikti, tizli, tizli. Un tik klikojam un cepamies, un vārāmies.

Es saprotu – ceham tāds darbs, bet pārējiem? Jums par to maksā? Savu nervu nemaz nav žēl? Vai tas tieši otrādi – dod enerģiju?

 

Advertisements

Īsais stāsts par vīriešdienu

Es tādu nesvinu. Man neintresesē. Es zinu, ka tā ir sarkanās armijas diena. Un zinu arī, ka sarkanā armija, tāpat ka visas citas aktīvi karojošās armijas, nav vis nekādi atbrīvotāji, bet nes ļoti lielu postu civilajiem.

Šorīt vīrs izlien no migas un paziņo – šodien vīriešu diena! Bērni – ā, jā, kas tas ir, ā, cik interesanti..! Pavilkās momentā un, kā zinām, PSRS laikus viņi pieredzējuši nav. Es nomierinu – nesatraucieties, tā ir krievu armijas diena, un tētis armijā neiet un nav ne tuvu stāvējis.

Pa ceļam uz skolu meita saka – mam, šodien ir tētiņdiena? Es, slāpējot savu aizkaitinājumu, tik nosaku – Nē. Viņa – Bet kāpēc tētis tā teica? Es – Nē, tētis teica, ka tā ir vīriešu diena. Ātri cenšos sākumskolniekam izskaidrot dienas vēsturi. Liekas, ka jau izdevies. Šķiroties meita man saka – tu man nāc laicīgi pakaļ, es gribēšu pēs skolas ieiet Narvesenā un kaut ko tētim nopirkt. Man ir eiro palicis no pusdienām. Bučas uz vaiga un čau.

Labi. Bērns izrāda iniciatīvu iepriecināt tēti. Kas tur varētu būt slikts? Atnāku uz darbu un te viss internets mani netieši zākā par sarkano bandītu atbalstītāju, neandertālieti, stulbeni, liekuli… Fak jū! Verī mač.

To dienu VAR pagriezt, kā es gribu.

Jā, varbūt loģiskāk būtu vīriešus apsveikt 11. novembrī, kad Latvijas armija izcīnīja superkauju. Bet 23. februāris ir tuvāk 8. martam.

Tas palielina varbūtību, ka manis izteiktie atzinīgie vārdi vīram par to, ka viņš nav lohs, un sniegtā masāža viņam neizkūpēs no atmiņas līdz 8 .martam. Jo tad es vēsā mierā varēšu stūķēt iekšā šokolādi un ostīt tulpes. 😛

 

Skaudri. Tad. Tagad – tikai atmiņas

mood

Feisbukā uzgāju senu, senu savu kopmītnes biedreni. Nodzīvojām vienu gadu kopā, īpaši tuvas nebijām. Bijām atšķirīgas gan vecumā, gan stilā. Viņa – jau iedzīvojusies 3. kursa studente, kas fano par HIM un Tatu, es – 1. kursa meiča, kuras cerības un gaidas no universitātes dzīves sagruva jau pirmajā nedēļā.

Skatos uz šo meiteni un pirmā doma, kas ienāk prātā: Ak dievs, es izēdu viņas zupu! Un noklusējo to, kad viņa neizpratnē pie sevis noteica, ka dikti maz tās zupas atlicis viņas katliņā.

Dzīve lielpilsētā sākās, kad tiku iemesta grupā, kur 80% ir krievi, kopmītnes istabas biedrene un kaimiņi jau sadzīvojušies, kopmīšu blokā es vienīgā jauniņā. Nepārtraukti visi apkārt klausās Tatu un auro līdz – Nas nedagoņet! Bet man patīk Prāta Vētra. Lekcijas pa daļai notiek krievu valodā, jo pasniedzēji ir krievi un lielākā daļa auditorijas – arī. Viena lielā pilsētā. Bijušie skolas biedri citās universitātes. Draugs palicis dzimtajā pilsētā.

Pēc lekcijām aizeju uz kopmītni, bet tur nevar izturēt. Kompānija ir pārāk atšķirīga, un es pat nevēlos tur iederēties. Piesakos korī, tieku uzņemta. Vismaz 2 vakari nedēļā ir aizņemti. Vakaros braucu uz centru, pastaigājos gar Kongresu namu un vēroju strūklakas. Nolemju piezvanīt draugam. Iemetu 2 latus telefona būdiņas aparātā, bet tas tos nekaunīgi norij. Fak! Mans Rimi, Drogu un grāmatnīcas nedēļas budžets ir 5 lati. Naudu atobusa biļetei atliku jau pirmdien mazajā maka nodalījumā.

Paņemu vēl vienu monētu, mazāku, un iemetu. Sazvanu draugu. Žēlojos. Viņš ir saprotošs un mierina, ka piektdien jau tiksimies. Viņš stāsta, ka pa dienu gāja ar draugiem pie ezera, un mana sirds smeldz. Smeldz par to, ka esmu pavisam viena un man nav, kur patverties. Kompītnes istabā man pieder gulta, tumbočka un 2 plaukti. Un nepārtraukti vērotāji – biedrene un kaimiņi, kas nāk pie viņas ciemos.

Nepagāja ilgs laiks, kad sāku sevi žēlot, pārlieku žēlot.

Vientuļa jau pirmdienā aizgāju uz Rimi un sapirku visu, ko kārojās, iztērējot pusi no nedēļas ēšanas budžeta. Siera čipšus, kokosriekstu bulciņas, Bounty, rosolu un fantu. To visu arī, uz soliņa pie Daugavas sēžot, apēdu. Uj, nē – apriju.

Pēc neilgas pusstundas kājas mani pašas aizveda uz uzniversitātes labierīcībām, kur no visa ar veiklām pirkstu kustībām atbrīvojos. Man jau bija šāda prakse vidusskolas laikā, kad toreizējais draugs norādīja uz to, ka esmu pārāk pufīga. Roka uz šo man bija ietrenēta.

Otrdien pēc gandrīz 24 stundu neēšanas vienā piegājienā apēdu visas mammas iedotās kotletes. Tik garšīgas. Par negausību apēst plikas nedēķļai paredzētās kotletes 5 minūšu laikā sodīju sevi ar ierasto gājienu uz WC.

Trešdien es ķēros klāt istabiņas biedrenes zupai. Viņa ar kaimiņieni bija pagatavojusi dārzeņu-gaļas zupu. Garšīgu. Izēdu pusaktliņu. Atstāju to pēc pusstundas tur, kur domāju, ka tai ir īstā vieta.

Ceturtdien un piektdien es pārtiku no buljona pīrādziņiem. Tikai dažiem, jo naudas nebija daudz. Tos es izlaidu cauri visam savam traktam, kā tam pienāktos.

Piektdienas vakarā, ierodoties mājās, mamma sagaidīja mani ar tradicionālu ēdienu – karbonādes, kartupeļi, kāposti. Saldajā plātsmaize. Man nav jāstāsta, cik negausīgi un daudz es paēdu un kā man beidzās vakars.

Sestdien satiku draugus un man nedraudēja pārēšanās un vemstīšanās. Ja nu vienīgi no alus. Bet es nebija liela dzērāja. Tad.

Tā es vadīju visu savu pirmo semestri univesritātē. Tagad atskatoties, saprotu, ka tā bija reāla saslimšana.

Svars man nemazinājās, biju 62 kg smaga īsa meitenīte, vien 160 cm gara. Lasīju rakstus par anoreksiju un cerēju, ka man piemetīsies tā, nevis tā stulbā bulīmija, kas norij visu manu budžetu tā, ka man nepaliek naudas ne jaunām drēbēm, ne kino.

Bet, ar ko gan es ietu uz kino – man draugi bija kur kurais. Un ar Svetlu un Ļenu no savas grupas man nudien negribējās neko pasākt.

Es laikam izklausos pēc nūģa. Uz to brīdi es tāda arī biju. Tuvojoties pavasarim, manī kaut kas atplauka. Bija cerība, ka viss būs labāk. Nākamajā rudenī uz Rīgu pārcelsies draugs. Izstāstīju viņam savu netikumu. Cerēju saņemt līdzjūtību un žēlumu par savām grūtībām, bet viņš tam nepievērsa īpašu uzmanību.

Es teicu, ka tā ir nopietna slimība, viņš uzskatūija, ka tā ir izlaidība. Teica, lai sāku normāli ēst un eju sportot. Biju tik nikna, ka vēl pāris reizes pierijos un izvēmos. Domāju, ka viņš mani nemīl un nenovērtē.

Taču viņš man parādīja, ko likt šķīvī, burtiski atklāja pupu, zirņu, salātu pasauli. Pavasara saule mani uzmundrināja, korī biju atradusi meiteni, kas dzīvoja manā kopmītnē un kura sastādīja man kompāniju. Man nemanot kļuva priecīgāks prāts.

Kad jau semestra beigās autobusā satiku bijušo klasesbiedru un viņš man jautāja – oho, tu esi sākusi sportot? – no sākuma nesapratu, kāpēc tāda piezīme. Jā, biju nopirkusi jaunus džinsus un jau vemstījusies nebiju pāris mēnešus. Aizbraucu uz mājām, uzkāpu uz svariem. -4 kg! OHO!!!!

Tā tas pārgāja pats no sevis. Šis mazais sasniegums deva man sparu to izbeigt. Es sapratu, ka es varu ēst un veidot labāku ķermeni. Draugs mani atbalstīja – lai arī sākumā es gaidīju žēlabas, iejūtību, varbūt pat ieteikumu aiziet pie psihologa (man tak likās kruta – es eju pie psihiloga!), viņš iedeva ne tikai kārtīgu spērienu pa pakaļu, bet arī zināšanas, kā ēst labāk. Viņš – 18 gadīgs puika!

Šobrīd, atskatoties uz šo laiku, saprotu,  ka man kā tīnim bija katastrofāls uzmanības trūkums. Vecāki aizņemti darbā, tēvs biežos komandējumos. Atbraucis mājās, atprasīja sekmju izrakstus, noskaldīja labas uzvedības noteikumus un atktira pie hokeja spēles. Mamma deva mīļumu kā nu mācēja – lielākoties ar ēdienu. Treknu un garšīgu. Tas attēlojās manās aprisēs, uz kurām 16 gadu vecumā norādīja toreizējais darugs. Cik maz vajag jaunai meitenei, lai viņas pašapziņa sašķobītos. 

Tagad varu vien vēlēties, lai mums pietiek vērības pamanīt savos bērnos greizas emocijas, nomāktību, skumjas. Un lai mums gana drosmes tās atzīt!

Priekā, pavasari!

Par bulīmiju: http://www.anoreksija.lv/index/bulimija/0-9

 

Studentu dzīve jeb kas gribēs – tas izstudēs

studentu-dzive

 

Izbrīnīja LSA izteikumi par to, ka nedrīkst NEDRĪKST! samazināt budžeta vietas augstskolās. Ātrumā uz to visu skatoties – Latvija šobrīd ik gadu nodrošina tikai ap 10 000 vidusskolu absolventu, kamēr uzņemto studentu skaits augstskolās, koledžās pirms pāris gadiem bija pāri 20 000. OK, daļa no tiem ir maksas studenti, kas grib 30+ gados ko pastudēt, piestudēt, dekrēta laikā nenojūgties.  Tomēr kādu finansējumu un KAM mēs šeit gribam palielināt?

Kam vēl nav pieejama augstākā izglītība Latvijā? Vai Ješkam no Mazpisāniem, kurš konsekventi “ka” vietā lieto “kad”, bet “labdien” vietā – “b*e, pavācies malā?”

Vai tas ir kontingents, kas nepieciešams Latvijas augstkolās?

Protams, neviens negrib atteikties no ērtām, siltām finansēm – arī augstskolas. Tās turpina saņemt finansējumu par uzturētajām budžeta vietām. Tikai retā studiju programma ir aizpildīta pr 100%.

Vēl augusta beigās met budžeta vietas pakaļ, un – ne jau tā nīstajos juristos un ekonomistos.

Nē, arī tik aktuālajās inženierzinātnēs. Uz ātru roku iemeklējot, lūk, labs piedāvājums – Cēsīs mācīties datorsistēmas, elektroniku un ko tik ne. Super. Taču tas nemotviēs Ješku no Mazpisāniem tur iestāties. Vai – paga! Motivēs gan! Iestāsies un nemācīsies. Tomēr pusgadu saņems stipendiju. Nu ja. Kāds Latvijas lielajās augstskolās ir izkritušo studentu skaits? Cik ir tādu Ješku, kas iestājas un nepabeidz studijas? Zemē izmesta nauda!

Ja grib mācīties, Latvijā šobrīd ir lieliskas iespējas. Ja grib. Pirmkārt – izglītība ir pieejama – pat reģionos. Iedomājieties, pat Rēzeknes augstskola sacas Tehnoloģiju augstskola. Super. Latijā ir ap 60 dažādu mācību iestāžu, kur pēc 12.klases mācīties. Gribi – mācies.

Otrkārt – prasības nav īpaši augstsas. Būsim atkāti. Vidusmēra studijas var gana labi savienot ar darbu, tusiņu vai bērnu. Nu tā diemžēl ir. Tas nav tas, uz ko tiekties, bet vai tāpēc jāpalielina budžeta vietu skaits, lai mēs palielinātu šo Ješku skaitu, kas iestājas un nemācās? Vai lai mēs saražotu “speciālistus” kas ne dienu nestrādās savā specialitātē?

Attopieties! Augstskolas sēž uz budžeta vietām kā vistas uz zelta olām un negrib tās atlaist. Nekādas jēgas no tādām olām valstij nav – izpilda tikai ķeksīšus. Labāk padomāt, ko finansēt, cik lielā apmērā un no kā atteikties. Un beigu beigās – kur tad dabūt šos studentus?

OK, budžeta vietu skaitu palielinās, bet KAS tad tur studēs?

Šobrīd valstī ir dziļā demogrāfiskās krīze – 16-18 gadnieku skaits ir kritiski zems. Nu, tas ir variants – ievest šos studentus, kā to jau pirms gadiem sāka darīt RSU. Tikai tās jau nebūs budžeta vietas, kas aizpildīsies. Un stingri jāuzmana studnetu kvalitāte, lai nesanāk uzturēšanas atļauju tirgošanas bizness.

 

 

 

 

Bērns nometnē. Atskats.

berns nometne

Šovasar piedzīvoju savu pirmo reizi – palaidu bērnu uz nometni.Par spīti tam, ka viss gāja labi un bērns raudāja tikai 2 reizes visu 7 dienu laikā, varu teikt, ka tas no manis prasīja milzu enerģiju, ko es apzinājos tikai kādu nedēļu PĒC nometnes.

Par nometni domāju jau pusgadu pirms tās – runāju ar bērnu, stāstīju, gatavojos, izzināju dienas kārtību, personālu. Man bija precīzs saraksts ar lietām, mantām un  visu. Biju nodrošinājusies uz 110% . Nometnes laikā biju nenormāli lepna, ka mans lolojums nezvanīja no nometnes, neraudāja ik vakaru klausulē: “Gribuuuuu maaaaaajāaaaaaas!!!” Izriezu krūtis un ballēju visu nedēļu, ik rītu un vakaru apmainoties ar mīlīgām īsziņām ar bērnu. Tomēr par to, kas mani sagaida pēc nometnes, es ne tuvu nenojautu.

Ar kūku nepietiek

Ja nometnes laikā viss ir jārtībā – bērnu sagaidīt no nometnes ir grūtāk kā pavadīt, jo parasti mēs pavadīšanai sagatavojamies, bet sagaidīšanu atstājam pašplūsmā. Es tam neticētu, ja kāds man to teiktu pirms tam un pat neiedomājos par to, ka man ir jāsagatavojas sagaidīt bērnu kaut kā vairāk bez izceptas kūkas un sakārtotas istabas.

Nākamajās dienās pēc nometnes bērns bija izteikti dusmīgs, neapmierināts, kliedzošs un ass pret visiem mājiniekiem, bet it īpaši pret mani. Mani saplānotie ģimenes braucieni pa Latviju beidzās ar strīdiem un visas ģimenes uzpūšanos vienam uz otru.

Tagad saprotu, ka man bija jābūt iecietīgai un jāļauj bērnam 2-3 dienas atpūsties, izskraidīties pa pagalmu un izlādēt savas nedēļu neizliktās emocijas. Jo nomentē taču bija jāierobežo tās – nevarēja pačīkstēt mammai, ka kaut kas nesanāk, nevarēja iebukņīt mazo māsu, kad kaut kas nepatīk.

Bērni tika vērtēti visas nedēļas garumā – bērns saņēma visus augstākos novērtējumus gan kārtībā, gan centībā. Būt nedēļu pareizam nonstopā – tas ir grūti. Tad nu loģiski, ka pēc šī saspringuma bērnam emocijas IR jāizlādē.

Sagatavošanās nometnei

Kopumā jāsaka, ka pirmā pieredze bija tuvu ideāla, kam par galveno iemeslu uzskatu tieši savu pārliecību, ka viss būs labi un rūpīgo sagatavošanos nometnei. Kas īpaši jāņem vērā, gatavojoties nometnei:

  • Vecāku pārliecība – būs labi! Bez tās nu bērns nekādi nejutīsies drošs.
  • Mantu saraksts – pārdomāts, bet nepārspīlēts. Bērns nenoorientēsies 20 zeķu pāros. Viss ar mazu rezervi. MAZU!
  • Pazīstami bērni un pedagogi
  • Aizraujošs dienas plāns
  • Kaut kas īpašs, kas saista. Man un bērnam tā bija nometnes tēma.
  • Mīļmantiņa. Un nekautrēšanās, ka bērnam tā ir vajadzīga.
  • Apziņa – Zvani man! JEBKURĀ laikā!

Šobrīd jau ar prieku skatos, ka bērns ir lepns, ka pārkāpa pāri savām bailēm un ir izturējis nedēļu nometē.  Nākamvasar noteikti laidīšu mazo uz nometni un piedomāšu vēl vairāk, un tieši pie sagaidīšanas.

Lietu kārtība, kad tev ir 30+

Esmu pilnas slodzes trīsdesmitgadniece. Atbildīgs darbs, 2 bērni, vīrs, kredīts, draudzenes un vecāki, kas prasa uzmanību. Kā visu savienot? Kā neko neatstāt novārtā? Kā nesajukt prātā, kad bērns vemj 4x naktī tieši pirms svarīgas sapulces darbā, bet vīrs ir komandējumā? Atbilde ir ļoti vienkārša – visu nevar savienot. NEVAR. Tāpēc nepieciešams vadīties pēc principiem, kas palīdz palikt par saprātīgu cilvēku.

  1. Izvērtē priotitātes

 

Izvēlies svarīgākās, neatliekamās un degošākās darāmās lietas un koncentrējies tām! No netīriem traukiem neviens nenomirs (visticamāk)! Ja darba prezentācija, tad tikai tā, ja slimo mamma, pievērs uzmanību viņai!

2. Sekss ir svarīgs

 

Varbūt tev šajā dzīves posmā sekss nav svarīgs, ir absolūti nesvarīgs un tā ir prioritāte numur 678. Bet tavam partnerim tas var būt svarīgāks, pat ļoti svarīgs.

Tapēc izvēlies – jā, ok, tev seksa nebūs, bet tavam vīram sekss būs. Un izvēle ir tavās rokās – vai tas būs ar tevi, vai ar kādu citu.

Un runa nav par sarkanu veļu, svecēm un vakariņām, un uzspīlētu romantiku, kas kliedz pēc laulību konsultanta. Runa ir par parastu seksu, ko grib abi.

3. Bērni iet gulēt pirmie par vecākiem

 

Ja vien bērniem nav 15 gadu. Tad ir saprotams, ka bērnus hormoni moka vairāk kā vecākus. Ja bērni ir mazi (lasi – mazuļi vai sākumskolēni), bērniem miegs ir vajadzīgs krietni vairāk kā vecākiem. Tāpēc bērni iet gulēt pirmie, lai vecāki varētu pievērstiem punktam Nr. 2 jeb seksam.

4. Rītam sagatavojies jau vakarā

 

Tas ir ļoti vienkārši. Saliec drēbes sev un bērniem, kas to nedara paši. Izdomā brokastis, ko celsi galdā. Rūpējies, lai somas un līdzi ņemamās mantas ir saliktas jau vakarā – launags, ūdens pudele, sporta tērps, mācību projekts, maska bērnudārziniekam – ticu, ka reizēm ir jāatcers ļoti daudz!

Ja infromācijas apjoms ir pārāk liels, pieraksti to uz lapiņas vai tāfeles.

  1. Vai tas būs būtiski pēc 100 gadiem?

Kad vairs nervi netur (un ticu, tas gadās visai bieži), pajautā sev, vai tas būs svarīgi arī pēc ilga, patiešām ilga laika posma, kad būsi jau devusies citos medību laukos. Ja atbilde ir nē – tam nebūs izšķirošas nozīmes, mēģini nedramatizēt un iziet no situācijas ar cieņu. Ir saprotams, ka neviens nevēlas piedzīvot kaunpilnus mirkļus, bet, iespējams tas, ka nokavēji prezentācijas termiņu vai nogāji 5 kvartālus ar uz augšu paceltiem svārkiem, nav vēl dzīves beigas.

  1. Svini ik dienu!

Ar katru dienu mēs novecojam. Ar katru dienu attālināmies no jaunības un tuvojamies nāvei.

Svini un priecājies, jo ilgi tu būsi miris.

17 pāri kurpju un vismaz 12 krēsli. Kā minimums. Intro

Kāds teica, ka nav iespējams sēdēt uz diviem krēsliem vienlaikus. Nu, vīriešiem varbūt tas nav iespējams. Visticamāk, tas bija vīrietis, kas izdomāju šo teicienu. Krišjānis Barons droši vien pats nevarēja apvienot dainu klausīšanos un pierakstīšanu, tāpēc ievieša šo teicienu kā tautas gudrību. Sievietes tam iebildīs, noteikti. Viņas pratīs sēdēt pat uz 7 krēsliem, ja vajadzēs – pieskatīt mazuli, gatavot vakariņas, pļāpāt ar draudzeni čatiņā, pieteikt vīram ārsta vizīti, mazgāt traukus, dot norādījumus vecākajam bērnam mājas darbu pildīšanā un vēl pasūtīt mammai dzimšanas dienas dāvanu online.

Mans vīrs arī piekritīs – jā, sievietes prot darīt vairākus darbus vienlaikus. Visus vienlīdz slikti.

Multitaskings. Tas šodien ir so dead. SO SO DEAD! Tā ir mūsdienu cilvēku it kā pozitīvā puse – spēt darīt visu vienlaikus. Birojā par to liecina n-tie tabi, atvērti datorā, n-tie iesāktie e-pasti, čati, dokumenti un pārskati. Bet tas ir tik nepareizi! Mēs vairs nespējam savu uzmanību vērst uz vienu lietu ilgāk par 10 min. Skolēni nespēj nosēdēt klasē 40 min, lai pievērstos stundai. Studneti augstskolās nevis klausās lekciju un pieraksta un diskutē, bet sēž Facebook, Instagram un pat spēlē WOW vai ko tamlīdzīgu. Tas neskar tavu dzīvi?

OK, kam ir bijusi 20 min priekšspēle pēdējā mēneša laikā, kas pēc tam vainagojusies ar 20 min garu seksu? Man? Nē.

Es neesmu labāka par šodienas skolēniem un studentiem. Es multitaskoju nemitīgi un man tas bieži nepatīk. Lai uzrakstītu šo ierakstu, es ne tikai to izvilku uz 3 dienām, pat stundas ietvaros es paspēju uzsildīt bērniem vakariņas, atbildēt e-pastu, paklačot ar draudzeni Messingerī un uztaisīt tēju, nočekot ziņas. Vājprāts!

Par lielākām dzīves lietu apvienošanām pat nerunāsim. Diennaktī ir 24 h katram no mums un strādājošai sievietei ar bērniem, vīru, kredītu, draugiem un vēlmi neizskatīties pēc zombija, dzīve ir gana aizraujoša, intensīva un laika plānošana ir absloūta nepieciešamība. Domāju, ka varu izlaist savu dienas plāna aprakstu, bet ieskicēšu, ka diena sākas 6,40 ar modinātāja zvanu un dažnedažādas aktivitātes piepilda manu laiku līdz 21,30 kad varu atslābt. Protams, bieži atslābšana izpaužas kā kara lauka novākšana virtuvē vai dubļu iztīrīšana no koridora. Bet nē, es nesūdzos, jo itin bieži saslienu kājas pret griestiem un dzeru vīnu, lasu, skatos TV, smeļos iedvesmu interneta dzīlēs un baudu vīra klātbūtni. Un vakars, aleluja, ir brīdis, kad multitaskings pierimst. 

Tomēr esmu apņēmības pilna labot savus ieradumus. Lai ieradums kļūtu par ikdienu, to nepieciešams atkārtot vismas 60 reižu.

Lietas, kur es vēlos sagaidīt uzlabojumus un beigt dalīt savu uzmanību:

  • darba projekti – pabeigt vienu lietu/ darba uzdevumu līdz galam vismaz 60 minūšu ietvaros, nečekojot Facebook, Twitter, e-pastu
  • runājot ar bērniem un vīru, koncentrēties tikai uz sarunu
  • garlaicīgui monotonu darbu paveikšanā palikt fokusētai vismaz 30 minūtes – gludināšana, istabas kārtošana, ravēšana.

Jāatzīst, ka šobrīd mana dzīve ir samērā mierīga. Ar visu pienākumu slodzi izbaudu rutīnu, ko esmu sev radījusi apkārt.

 

Turpināt 17 pāri kurpju un vismaz 12 krēsli. Kā minimums. Intro lasīšanu