Māmiņdienas gaidās: diskriminētie tētiņi

flash sale! (1)

 

Pavisam neviļus, garajās brīvdienās čilojot, dzirdēju komentāru no kāda divu bērnu tēva – njā, diskriminējošie svētki nāk.. Es saausos – kā, 8. marts taču jau garām.. Kas par svētkiem? Ak, māmiņdiena! Hmm, bet kāpēc diskriminējošie..? Nu kā, mammām dzejoļi un kas tik ne, kamēr tēviem – nekā… Pus pajokam, pus nopietni pārmiju dažus vārdus ar šo tēvu – tā nebija liela sāpe, tik tāds komentārs, bet tāpat pēc tam par to aizdomājos. Un sāku pavērot, kas tad nu notiek apkārt. Vai tiešām tā ir, ka mēs, mātes, vājais dzimums, ar savām ārišķībām diskriminējam stipros tēvus?

Māmiņdienas izpausmes

Tik tiešām. Ieklausos, ka bērns jau pasepus skaita tematiskos dzejolīšus vannas istabā (uz tēva dienu neko tādu novērot nevar). Veikalos kafija, saldumu paciņas un par gredzenu piedāvājumi ar uzrakstu a la – mīļajai māmiņai. Dāmas stāsta, ka jau izliktas afišas dārziņos un skolās – Mātes dienas koncerts. Kalendārs vēstī, ka Mātes diena ir svētku diena, kamēr Tēva diena – tik vien kā atceres diena. Radio reklāmas par tēmu aicina apsveikt un sabučot.

Ja māmiņdienas koncerts izvēršas ar n-tajiem zīmējumiem, pašgatavotām vāzītēm, kopīgām rotaļām un gardumiem, tad tēva dienas ietvaros bērns no dārziņa atstiepj labi, ja tēva portretu.

Nu ja vēl mammas tēva dienai par godu liekot noskaitīt kādu dzejolīti, esot laime pilnībā…

Kas tiek tēviem?

Jā, pirmās sajūtas – ak, nabaga tēvi. Tā ir, ka mammas nozog jums visu uzmanību. Vienreiz pietiek izspiest sīci un tad tik katru gadu noslauc visus saldos vārdus sev, tēviem neatstājot nekā. Tomēr pavērosim rūpīgāk. Lai arī tēvi ar katru paaudzi vairāk iesaistās bērnu audzināšanā, jāsaka, ka izmisuma pilni saucieni –Mammuuuu! Kur manas bikses??! Mammuuuu! Man vajag tamboradatu rītdienai! Mammuuu! Man sāp! – tiek adresēti mammām. Kur jūs esat redzējuši bērnu, kurš, sisitis celi, sauks palīgā tēti, ja pieejamas abas vecāku izvēles?

Kas uzslaucīs vēmienu no grīdas nakts vidū un rūpīgi izmazgās visus apvemtos lāčukus un lāčuku krekliņus?

Vienkārši paskaitiet, cik vienā brīvā dienā bērns vērsīsies ar jebkādu jautājumu pie tēva, cik – pie mātes. Es paskaitīju. Māte cep kotletes, tēvs blakus skatās hokeju, bet ar lūgumu ieliet padzerties bērns dodas pie mātes. Un tā all day long. Ja vien bērnam nav vajadzība iesist naglu sienā.

Kur jūs glabāsiet visus darbiņus?

Un beidziet taču čīkstēt. Jūs tiešām gribētu sev veltītu koncertu dārziņā? Tikt nosēdinātiem vienā rindā ar pērējiem 19 grupiņas tēviem, klausīties koncertu dienas vidū (jums taču nauda jāpelna, ne tā?), iet rotaļās ar bērniem, apbrīnot jau trešo ar pupiņām aplīmēto vāzīti un priecāties par pašportretu, kur nemaz nelīdzināties sev? Un kad pēc gada bērniņš, priecīgs jūs apsveicis, prasīs – parādi, kā es pagājušā gadā tevi uzzīmēju! – jūs tiešām būsiet saglabājuši šos zīmējumus un varēsiet tos atrādīt? Nu ne tak!

Jums patīk makšķerēt, skatīties sportu, braukt ar riteņiem, dauzīties, klaigāt un nest bērnus kukaragos. Atstājiet šos saldos svētkus mammām (un pie tam – ne visām tie pat patīk!).

Jums taču pašiem arī karojošas feministes nepatīk? Tāpat mums nepatīk čīkstoši tēvi, kas jūtas apdraudēti no šādām bērnu maiguma izpausmēm. Ne jums vajag to medu ausīs, nekā! Iedzeriet vēl vienu alu galu galā un palīdziet bērniem noslēpt pašdarinātos darbiņus, ko svētdien pasniegt mammām kā lielākos dārgumus.

PS Tēva dienu Latvijā atzīmē otrajā septembra svētdienā. Tad ir arī gājiens, festivāli un citādas izdarības, katram pēc sirds patikas!

Tu mani fotografē? Kur tu to liksi?

Jeb kā es aplauzos, instagramojot savus bērnus

EastwayInstitute ofPerformanceArts

Zināt tos stāstiņus, kur sīki un smalki aprakstīts, kāpēc nevajag bērnu foto likt publiskajai apskatei internetā? Zināt. To ir daudz un dažādi. Sākot no ļaunās acs uzlikšanas līdz beidzot ar tik pragmatiskiem iemesliem, ka pēc lokācijas, skolas vai citām pazīmēm bērnu var atpazīt reālajā dzīvē cilvēki ar ne tiem labākajiem nodomiem.

Šis arī būs tāds raksts, kāpēc to nevajag darīt. Mans raksts varētu būt gaužām īss. Tomēr es izvērtīšu to nedaudz garāku.

Dubultie standarti

Mēs paši mācām bērniem – nerunā ar svešiniekiem! Nesaki nevienam, kā tevi sauc un kur tu dzīvo! Neatbildi nepazīstamiem cilvēkiem internetā! Necel zvanus no svešiem numuriem. Nesūti dieva dēļ nevienam savas bildes! Vacapā pievieno supermena bildi nevis savu!!! Nebildē sevi pliku dieva dēļ nekad!!!!

Pieļauju, ka mēs paši nebildējam savus bērnus plikus un to nekur nepublicējam (bet gadās visādi, ir redzēti bērnu foto no peldēm pa pliko utt.), tomēr mēs nemaz neapjaušam, cik daudz kaut vienkārši jocīgu cilvēku ir mums pakārt. Kāpēc paši darām ko citu – izliekam tik daudz informāciju par mūsu bērniem publiski, kad bērniem to noliedzam? Jā, protams, mēs mākam labāk nofiltrēt bīstamo no nekaitīgā, tomēr.

Kā es aplauzos

Arī es biju aktīviste – aj, tie jau mani draugi. Nu tiešām, tikai 300 cilvēku feisbukā – draugi, klasesbiedri, kolēģi. Arī bijušie mīļotie. Hmm. Radiniece, kuru es patiesībā neciešu. Boss, kurš iepriekšējā darba ballītē sareiba un man piebrauca. Hmm hmmmm. Kaimiņš, kurš tikko izšķīries no savas sievas nezināmu iemeslu dēļ. Meitas pirmā audzinātāja. Dēla klasesbiedra tēvs. Ko gan es zinu par šiem cilvēkiem? Neko daudz.

Lūk. Labi, dies ar viņiem. Nav jau nekādi kriminālie. Izslēdzu tos, kas man patiešām besī, un feisbukoju tālāk.

Un tad to pamanīja mans bērns. Viņš jau bija paauzdies, skolnieks. Un redzēja visu, ko es esmu salikusi feisbukā gadu gaitā. Vienā dienā izskatījām visu, visu. Un viņa seja bija šausmās – un to redz visi??? Es – nu nē, ne jau visi. Tikai… emmmm…. 289 mani tuvākie cilvēki.

Man nebija nekas vairāk jāsaka vai jāprasa. Izņēmu bērna bildes bez liekām diskusijām, jo redzēju, ka bērnam tas ir diskomforts, ka 289 cilvēki var apskatīt gan to, kā viņš ēd savu pirmo putriņu, gan to, kā iemācījies braukt ar divriteni, pat liecības izdruka ir brīvi pieejama. 

Vēl tagad – kam tu to sūtīsi???

Ja jums liekas, ka sacelta vētra ūdens glāzē – nē, jau pagājis krietns laiks, bet vēl joprojām, kad bērni pamana, ka viņus fočēju, pirmais jautājums – kam tu to sūtīsi???

Un ir pieļaujams praktiski tikai viens adresāts. Tētim. Tieši tam, kam tas arī interesē, nevis 289 svešiniekiem.

Vai man nekad neuznāk vēlme palielīties – skat, cik man smuks bērns, kā viņš māk to un šo? Protams, gribas. Kā es to pārvaru? Da nekā. Skatos pati un priecājos, nav nepieciešami 50 laiki pie dūkulīša bildes, lai es sapratsu, kāds viņš malacis… Ja būs, par ko lepoties, avīze jau to nodrukās vai panorāma parādīs. Un tad gan to redzēs – VISI 🙂

Braucam uz Indiju! Un tad Parīzē ķert pavasari?

Davaj, vēl pingvīnu ekspedīciju piemetam! Jā, man skauž! Par skolēnu un pieaugušo brīvlaiku.

Varbūt man jāatslābst- Bērni izaugs tāpat, ar vai bez keksiņiem un pasakām.

Ko bet darīt, kad abas divas draudzenes izstrādā vienus un tos pašus niķus vienlaikus? Nolaist tvaiku blogā, protams! Un tad nosūtīt viņām linku. Dažreiz veiglāk uzrakstīt, nevkā pateikt acīs.

Ilzīte ir mana draudzene kopš skolas gadiem. Ļoti uzcītīga, kārtīga, apzinīga, precēta sieva, par dzīvi kopumā nesūdzās, jo viņas bērna ome labrpāt ik brīvlaiku savāc bērnu un baro ar pankūkām no rīta līdz vakaram, pēc tam aizved bērnu uz mežu to visu izskriet. Kad paprasi Ilzītei, kā paiet viņas vakari – dzerot vīnu.

Lindiņa toties ir ļoti skaista modes dāma, kas apmeklē SPA ik nedēļu. Ja viņa labi izskatās, tad viņa labi jūtas, tāpēc rūpes par izskatu viņai ir prioritāte Nr. .. augsta. Lindiņa audzina vienu bērnu dārzienku, kura omes kaujas par to, lai varētu ucināt mazulīti pa brīvdienām. Lindiņa vakaros iet sportot.

Un Hanniņa? Hanniņa audzina divreiz vairāk bērnu kā abas draudzenes – jā, veselus 2 izspiedusi. Hanniņa kopā ar vīru strādā standarta darbu, bet viņa savu atvaļinājumu rūpīgi plāno, skaita un dala dienas, lai varētu izstiept vasaras brīvlaiku, pieskatot bērnus ar vīru uz pusēm.

Pavasara un rudens brīvlaikos Hanniņa ietupina savu bērnu mājā. Vai arī aizsūta uz kādu dienas nometni. Kaut kā izlīdzās.

Un tieši tad, kad Hanniņa ir saskaitījusi, kā varēs izvilkt tekošo gadu, kad bērnam jau 15. augustā beigsies dārziņš, viņa saņem 2 superīgus ielūgumus no savām superīgajām draudzenēm.

Braucam uz Varanassi? Es atradu pa lēto!  Meklējam ar vīruku kompāniju, divatā negribas! Braucam? Būs forši? Vēsta ziņa no Ilzītes.

A, davaj, braucam! Un pēc tam, davaj, uz Parīzi, pavasari noķert! Man ir galva jāizvēdina… čivina pretī Lindiņa. No kā gan tu gribi izvēdināt galvu? No saspringtā grafika starp spa un sporta klubu?

Es nezinu, kas man skauž vairāk. Tas, ka viņas var atļauties braukt šur un tur, vai ka esmu sevi tā iegrožojusi, ka liekas, ka es neko nevaru.

Mani ziņojumi lielākoties ir šādi:

Uz kino nevaru iet, bērnam treniņš. Uz teātri šonedēļ netikšu, vīram korporatīvās pusdienas. Nē, paldies, man pietiks ar 2 glāzēm vīna, es vairāk nevaru, man rīt agri jāceļas: bērnam zobārsta apmeklējums. Manam bērnam jau ir iznākuši sestie zobi, jūsējiem ir? Un ziniet, viens ceturtais jau ir izkritis – jūsējiem kādā vecumā tie izkrita? Un vēl, ziniet, man jāizcep keksiņi. Bērniņš jāved ciemos rītvakar, jāaizsūta ciemkukulis. Un vispār man jābūt uz pasaku laiku mājās. Man patīk, kā mani bēnri smaržo.

Ko? Kādi zobi? Kādas bērnu smaržas! Cik cilvēkam ir zobu? Vai tad dzerokļi mainās? Tak nopērc veikalā keksiņus un atslābsti, tu esi pārāk saspringusi. Bērniem viens vakars ar planšetes pasaciņu neko sliktu nav nodarījis. Tev jāizvēdina galva. Braucam, vismaz ja ne uz Varanassi, tad uz Parīzi!

Un kurš tikmēr pieskatīs manus bērnus? Ko, a? Tāda sajūta, ka rauj uz visām pusēm. Un varbūt viņām ir taisnība? Varbūt man jāatslābst? Bērni izaugs tāpat, ar vai bez keksiņiem un pasakām.

Nē. Jaunus draugus es iegūšu, neesmu nūģis. Jaunus bērnus un citu bērnību bērniem – pavisam noteikti ne.

Lūk, tas ir mans egoisms – būt 22.00 mājās, lai izlasītu pasaciņu, kā vien varu izlasīt es. Un nosmelt visu maigumu, ko pirms miega dod bērni. Nevis sēdēt līdz pusnaktij vīna studijā, lai pēc tam izvēdinātu sadzerto vīnu Parīzes pavasarī.

Draudzenes pagaidīs! Ja ne, pēc 15 gadiem atradīšu citas.

Un man skauž, ka es nemāku paņemt to vieglāk. Ne vairāk, ne mazāk.

 

 

Skaudri. Tad. Tagad – tikai atmiņas

mood

Feisbukā uzgāju senu, senu savu kopmītnes biedreni. Nodzīvojām vienu gadu kopā, īpaši tuvas nebijām. Bijām atšķirīgas gan vecumā, gan stilā. Viņa – jau iedzīvojusies 3. kursa studente, kas fano par HIM un Tatu, es – 1. kursa meiča, kuras cerības un gaidas no universitātes dzīves sagruva jau pirmajā nedēļā.

Skatos uz šo meiteni un pirmā doma, kas ienāk prātā: Ak dievs, es izēdu viņas zupu! Un noklusējo to, kad viņa neizpratnē pie sevis noteica, ka dikti maz tās zupas atlicis viņas katliņā.

Dzīve lielpilsētā sākās, kad tiku iemesta grupā, kur 80% ir krievi, kopmītnes istabas biedrene un kaimiņi jau sadzīvojušies, kopmīšu blokā es vienīgā jauniņā. Nepārtraukti visi apkārt klausās Tatu un auro līdz – Nas nedagoņet! Bet man patīk Prāta Vētra. Lekcijas pa daļai notiek krievu valodā, jo pasniedzēji ir krievi un lielākā daļa auditorijas – arī. Viena lielā pilsētā. Bijušie skolas biedri citās universitātes. Draugs palicis dzimtajā pilsētā.

Pēc lekcijām aizeju uz kopmītni, bet tur nevar izturēt. Kompānija ir pārāk atšķirīga, un es pat nevēlos tur iederēties. Piesakos korī, tieku uzņemta. Vismaz 2 vakari nedēļā ir aizņemti. Vakaros braucu uz centru, pastaigājos gar Kongresu namu un vēroju strūklakas. Nolemju piezvanīt draugam. Iemetu 2 latus telefona būdiņas aparātā, bet tas tos nekaunīgi norij. Fak! Mans Rimi, Drogu un grāmatnīcas nedēļas budžets ir 5 lati. Naudu atobusa biļetei atliku jau pirmdien mazajā maka nodalījumā.

Paņemu vēl vienu monētu, mazāku, un iemetu. Sazvanu draugu. Žēlojos. Viņš ir saprotošs un mierina, ka piektdien jau tiksimies. Viņš stāsta, ka pa dienu gāja ar draugiem pie ezera, un mana sirds smeldz. Smeldz par to, ka esmu pavisam viena un man nav, kur patverties. Kompītnes istabā man pieder gulta, tumbočka un 2 plaukti. Un nepārtraukti vērotāji – biedrene un kaimiņi, kas nāk pie viņas ciemos.

Nepagāja ilgs laiks, kad sāku sevi žēlot, pārlieku žēlot.

Vientuļa jau pirmdienā aizgāju uz Rimi un sapirku visu, ko kārojās, iztērējot pusi no nedēļas ēšanas budžeta. Siera čipšus, kokosriekstu bulciņas, Bounty, rosolu un fantu. To visu arī, uz soliņa pie Daugavas sēžot, apēdu. Uj, nē – apriju.

Pēc neilgas pusstundas kājas mani pašas aizveda uz uzniversitātes labierīcībām, kur no visa ar veiklām pirkstu kustībām atbrīvojos. Man jau bija šāda prakse vidusskolas laikā, kad toreizējais draugs norādīja uz to, ka esmu pārāk pufīga. Roka uz šo man bija ietrenēta.

Otrdien pēc gandrīz 24 stundu neēšanas vienā piegājienā apēdu visas mammas iedotās kotletes. Tik garšīgas. Par negausību apēst plikas nedēķļai paredzētās kotletes 5 minūšu laikā sodīju sevi ar ierasto gājienu uz WC.

Trešdien es ķēros klāt istabiņas biedrenes zupai. Viņa ar kaimiņieni bija pagatavojusi dārzeņu-gaļas zupu. Garšīgu. Izēdu pusaktliņu. Atstāju to pēc pusstundas tur, kur domāju, ka tai ir īstā vieta.

Ceturtdien un piektdien es pārtiku no buljona pīrādziņiem. Tikai dažiem, jo naudas nebija daudz. Tos es izlaidu cauri visam savam traktam, kā tam pienāktos.

Piektdienas vakarā, ierodoties mājās, mamma sagaidīja mani ar tradicionālu ēdienu – karbonādes, kartupeļi, kāposti. Saldajā plātsmaize. Man nav jāstāsta, cik negausīgi un daudz es paēdu un kā man beidzās vakars.

Sestdien satiku draugus un man nedraudēja pārēšanās un vemstīšanās. Ja nu vienīgi no alus. Bet es nebija liela dzērāja. Tad.

Tā es vadīju visu savu pirmo semestri univesritātē. Tagad atskatoties, saprotu, ka tā bija reāla saslimšana.

Svars man nemazinājās, biju 62 kg smaga īsa meitenīte, vien 160 cm gara. Lasīju rakstus par anoreksiju un cerēju, ka man piemetīsies tā, nevis tā stulbā bulīmija, kas norij visu manu budžetu tā, ka man nepaliek naudas ne jaunām drēbēm, ne kino.

Bet, ar ko gan es ietu uz kino – man draugi bija kur kurais. Un ar Svetlu un Ļenu no savas grupas man nudien negribējās neko pasākt.

Es laikam izklausos pēc nūģa. Uz to brīdi es tāda arī biju. Tuvojoties pavasarim, manī kaut kas atplauka. Bija cerība, ka viss būs labāk. Nākamajā rudenī uz Rīgu pārcelsies draugs. Izstāstīju viņam savu netikumu. Cerēju saņemt līdzjūtību un žēlumu par savām grūtībām, bet viņš tam nepievērsa īpašu uzmanību.

Es teicu, ka tā ir nopietna slimība, viņš uzskatūija, ka tā ir izlaidība. Teica, lai sāku normāli ēst un eju sportot. Biju tik nikna, ka vēl pāris reizes pierijos un izvēmos. Domāju, ka viņš mani nemīl un nenovērtē.

Taču viņš man parādīja, ko likt šķīvī, burtiski atklāja pupu, zirņu, salātu pasauli. Pavasara saule mani uzmundrināja, korī biju atradusi meiteni, kas dzīvoja manā kopmītnē un kura sastādīja man kompāniju. Man nemanot kļuva priecīgāks prāts.

Kad jau semestra beigās autobusā satiku bijušo klasesbiedru un viņš man jautāja – oho, tu esi sākusi sportot? – no sākuma nesapratu, kāpēc tāda piezīme. Jā, biju nopirkusi jaunus džinsus un jau vemstījusies nebiju pāris mēnešus. Aizbraucu uz mājām, uzkāpu uz svariem. -4 kg! OHO!!!!

Tā tas pārgāja pats no sevis. Šis mazais sasniegums deva man sparu to izbeigt. Es sapratu, ka es varu ēst un veidot labāku ķermeni. Draugs mani atbalstīja – lai arī sākumā es gaidīju žēlabas, iejūtību, varbūt pat ieteikumu aiziet pie psihologa (man tak likās kruta – es eju pie psihiloga!), viņš iedeva ne tikai kārtīgu spērienu pa pakaļu, bet arī zināšanas, kā ēst labāk. Viņš – 18 gadīgs puika!

Šobrīd, atskatoties uz šo laiku, saprotu,  ka man kā tīnim bija katastrofāls uzmanības trūkums. Vecāki aizņemti darbā, tēvs biežos komandējumos. Atbraucis mājās, atprasīja sekmju izrakstus, noskaldīja labas uzvedības noteikumus un atktira pie hokeja spēles. Mamma deva mīļumu kā nu mācēja – lielākoties ar ēdienu. Treknu un garšīgu. Tas attēlojās manās aprisēs, uz kurām 16 gadu vecumā norādīja toreizējais darugs. Cik maz vajag jaunai meitenei, lai viņas pašapziņa sašķobītos. 

Tagad varu vien vēlēties, lai mums pietiek vērības pamanīt savos bērnos greizas emocijas, nomāktību, skumjas. Un lai mums gana drosmes tās atzīt!

Priekā, pavasari!

Par bulīmiju: http://www.anoreksija.lv/index/bulimija/0-9

 

Bērns nometnē. Atskats.

berns nometne

Šovasar piedzīvoju savu pirmo reizi – palaidu bērnu uz nometni.Par spīti tam, ka viss gāja labi un bērns raudāja tikai 2 reizes visu 7 dienu laikā, varu teikt, ka tas no manis prasīja milzu enerģiju, ko es apzinājos tikai kādu nedēļu PĒC nometnes.

Par nometni domāju jau pusgadu pirms tās – runāju ar bērnu, stāstīju, gatavojos, izzināju dienas kārtību, personālu. Man bija precīzs saraksts ar lietām, mantām un  visu. Biju nodrošinājusies uz 110% . Nometnes laikā biju nenormāli lepna, ka mans lolojums nezvanīja no nometnes, neraudāja ik vakaru klausulē: “Gribuuuuu maaaaaajāaaaaaas!!!” Izriezu krūtis un ballēju visu nedēļu, ik rītu un vakaru apmainoties ar mīlīgām īsziņām ar bērnu. Tomēr par to, kas mani sagaida pēc nometnes, es ne tuvu nenojautu.

Ar kūku nepietiek

Ja nometnes laikā viss ir jārtībā – bērnu sagaidīt no nometnes ir grūtāk kā pavadīt, jo parasti mēs pavadīšanai sagatavojamies, bet sagaidīšanu atstājam pašplūsmā. Es tam neticētu, ja kāds man to teiktu pirms tam un pat neiedomājos par to, ka man ir jāsagatavojas sagaidīt bērnu kaut kā vairāk bez izceptas kūkas un sakārtotas istabas.

Nākamajās dienās pēc nometnes bērns bija izteikti dusmīgs, neapmierināts, kliedzošs un ass pret visiem mājiniekiem, bet it īpaši pret mani. Mani saplānotie ģimenes braucieni pa Latviju beidzās ar strīdiem un visas ģimenes uzpūšanos vienam uz otru.

Tagad saprotu, ka man bija jābūt iecietīgai un jāļauj bērnam 2-3 dienas atpūsties, izskraidīties pa pagalmu un izlādēt savas nedēļu neizliktās emocijas. Jo nomentē taču bija jāierobežo tās – nevarēja pačīkstēt mammai, ka kaut kas nesanāk, nevarēja iebukņīt mazo māsu, kad kaut kas nepatīk.

Bērni tika vērtēti visas nedēļas garumā – bērns saņēma visus augstākos novērtējumus gan kārtībā, gan centībā. Būt nedēļu pareizam nonstopā – tas ir grūti. Tad nu loģiski, ka pēc šī saspringuma bērnam emocijas IR jāizlādē.

Sagatavošanās nometnei

Kopumā jāsaka, ka pirmā pieredze bija tuvu ideāla, kam par galveno iemeslu uzskatu tieši savu pārliecību, ka viss būs labi un rūpīgo sagatavošanos nometnei. Kas īpaši jāņem vērā, gatavojoties nometnei:

  • Vecāku pārliecība – būs labi! Bez tās nu bērns nekādi nejutīsies drošs.
  • Mantu saraksts – pārdomāts, bet nepārspīlēts. Bērns nenoorientēsies 20 zeķu pāros. Viss ar mazu rezervi. MAZU!
  • Pazīstami bērni un pedagogi
  • Aizraujošs dienas plāns
  • Kaut kas īpašs, kas saista. Man un bērnam tā bija nometnes tēma.
  • Mīļmantiņa. Un nekautrēšanās, ka bērnam tā ir vajadzīga.
  • Apziņa – Zvani man! JEBKURĀ laikā!

Šobrīd jau ar prieku skatos, ka bērns ir lepns, ka pārkāpa pāri savām bailēm un ir izturējis nedēļu nometē.  Nākamvasar noteikti laidīšu mazo uz nometni un piedomāšu vēl vairāk, un tieši pie sagaidīšanas.