Braucam uz Indiju! Un tad Parīzē ķert pavasari?

Davaj, vēl pingvīnu ekspedīciju piemetam! Jā, man skauž! Par skolēnu un pieaugušo brīvlaiku.

Varbūt man jāatslābst- Bērni izaugs tāpat, ar vai bez keksiņiem un pasakām.

Ko bet darīt, kad abas divas draudzenes izstrādā vienus un tos pašus niķus vienlaikus? Nolaist tvaiku blogā, protams! Un tad nosūtīt viņām linku. Dažreiz veiglāk uzrakstīt, nevkā pateikt acīs.

Ilzīte ir mana draudzene kopš skolas gadiem. Ļoti uzcītīga, kārtīga, apzinīga, precēta sieva, par dzīvi kopumā nesūdzās, jo viņas bērna ome labrpāt ik brīvlaiku savāc bērnu un baro ar pankūkām no rīta līdz vakaram, pēc tam aizved bērnu uz mežu to visu izskriet. Kad paprasi Ilzītei, kā paiet viņas vakari – dzerot vīnu.

Lindiņa toties ir ļoti skaista modes dāma, kas apmeklē SPA ik nedēļu. Ja viņa labi izskatās, tad viņa labi jūtas, tāpēc rūpes par izskatu viņai ir prioritāte Nr. .. augsta. Lindiņa audzina vienu bērnu dārzienku, kura omes kaujas par to, lai varētu ucināt mazulīti pa brīvdienām. Lindiņa vakaros iet sportot.

Un Hanniņa? Hanniņa audzina divreiz vairāk bērnu kā abas draudzenes – jā, veselus 2 izspiedusi. Hanniņa kopā ar vīru strādā standarta darbu, bet viņa savu atvaļinājumu rūpīgi plāno, skaita un dala dienas, lai varētu izstiept vasaras brīvlaiku, pieskatot bērnus ar vīru uz pusēm.

Pavasara un rudens brīvlaikos Hanniņa ietupina savu bērnu mājā. Vai arī aizsūta uz kādu dienas nometni. Kaut kā izlīdzās.

Un tieši tad, kad Hanniņa ir saskaitījusi, kā varēs izvilkt tekošo gadu, kad bērnam jau 15. augustā beigsies dārziņš, viņa saņem 2 superīgus ielūgumus no savām superīgajām draudzenēm.

Braucam uz Varanassi? Es atradu pa lēto!  Meklējam ar vīruku kompāniju, divatā negribas! Braucam? Būs forši? Vēsta ziņa no Ilzītes.

A, davaj, braucam! Un pēc tam, davaj, uz Parīzi, pavasari noķert! Man ir galva jāizvēdina… čivina pretī Lindiņa. No kā gan tu gribi izvēdināt galvu? No saspringtā grafika starp spa un sporta klubu?

Es nezinu, kas man skauž vairāk. Tas, ka viņas var atļauties braukt šur un tur, vai ka esmu sevi tā iegrožojusi, ka liekas, ka es neko nevaru.

Mani ziņojumi lielākoties ir šādi:

Uz kino nevaru iet, bērnam treniņš. Uz teātri šonedēļ netikšu, vīram korporatīvās pusdienas. Nē, paldies, man pietiks ar 2 glāzēm vīna, es vairāk nevaru, man rīt agri jāceļas: bērnam zobārsta apmeklējums. Manam bērnam jau ir iznākuši sestie zobi, jūsējiem ir? Un ziniet, viens ceturtais jau ir izkritis – jūsējiem kādā vecumā tie izkrita? Un vēl, ziniet, man jāizcep keksiņi. Bērniņš jāved ciemos rītvakar, jāaizsūta ciemkukulis. Un vispār man jābūt uz pasaku laiku mājās. Man patīk, kā mani bēnri smaržo.

Ko? Kādi zobi? Kādas bērnu smaržas! Cik cilvēkam ir zobu? Vai tad dzerokļi mainās? Tak nopērc veikalā keksiņus un atslābsti, tu esi pārāk saspringusi. Bērniem viens vakars ar planšetes pasaciņu neko sliktu nav nodarījis. Tev jāizvēdina galva. Braucam, vismaz ja ne uz Varanassi, tad uz Parīzi!

Un kurš tikmēr pieskatīs manus bērnus? Ko, a? Tāda sajūta, ka rauj uz visām pusēm. Un varbūt viņām ir taisnība? Varbūt man jāatslābst? Bērni izaugs tāpat, ar vai bez keksiņiem un pasakām.

Nē. Jaunus draugus es iegūšu, neesmu nūģis. Jaunus bērnus un citu bērnību bērniem – pavisam noteikti ne.

Lūk, tas ir mans egoisms – būt 22.00 mājās, lai izlasītu pasaciņu, kā vien varu izlasīt es. Un nosmelt visu maigumu, ko pirms miega dod bērni. Nevis sēdēt līdz pusnaktij vīna studijā, lai pēc tam izvēdinātu sadzerto vīnu Parīzes pavasarī.

Draudzenes pagaidīs! Ja ne, pēc 15 gadiem atradīšu citas.

Un man skauž, ka es nemāku paņemt to vieglāk. Ne vairāk, ne mazāk.

 

 

Advertisements

3 thoughts on “Braucam uz Indiju! Un tad Parīzē ķert pavasari?

  1. Akdies. Jā. Man ir divi – viens bērndārznieks, otrs bebis. Visas atbildes no manis ir – nevaru, netikšu, tas par vēlu, tad mums diendusa… un trakākais, ka katru rītu mostos ar domu – tikai izdzīvot šo dienu, tikai izturēt. Visi ieteikumi aizbraukt uz Bali vai sākt regulāri (hahaha, es pat dušā neeju regulāri) apmeklēt sporta zāli liekas kā ņirgāšanās. Es nezinu, kā viņas to dara – nu, tās ilzītes un lienītes, bet es tā nevaru. Skauž, protams.

    Publicējis 1 person

  2. man ir divi bērnudārznieki, vakara pasakas ir mīļas un mājasdarbi arī jau jāpilda, taču jāatrod laiks (un es atrodu) arī sev. Tieši tā – izvēdināt galvu.
    esmu piefiksējusi, ka kļūstu laimīgāka, mierīgāka un mīlošāka, ja kādu vakaru satieku draudzeni vai aizbraucu uz īsajām brīvdienām (pēc tādām mīlestība pret mazajiem ir vēl īpašāka, jo esmu noilgojusies).
    manuprāt, ieguvēji ir visi, ja mamma ir atpūtusies vai pilnveidojusi sevi.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s