Īsais stāsts par vīriešdienu

Es tādu nesvinu. Man neintresesē. Es zinu, ka tā ir sarkanās armijas diena. Un zinu arī, ka sarkanā armija, tāpat ka visas citas aktīvi karojošās armijas, nav vis nekādi atbrīvotāji, bet nes ļoti lielu postu civilajiem.

Šorīt vīrs izlien no migas un paziņo – šodien vīriešu diena! Bērni – ā, jā, kas tas ir, ā, cik interesanti..! Pavilkās momentā un, kā zinām, PSRS laikus viņi pieredzējuši nav. Es nomierinu – nesatraucieties, tā ir krievu armijas diena, un tētis armijā neiet un nav ne tuvu stāvējis.

Pa ceļam uz skolu meita saka – mam, šodien ir tētiņdiena? Es, slāpējot savu aizkaitinājumu, tik nosaku – Nē. Viņa – Bet kāpēc tētis tā teica? Es – Nē, tētis teica, ka tā ir vīriešu diena. Ātri cenšos sākumskolniekam izskaidrot dienas vēsturi. Liekas, ka jau izdevies. Šķiroties meita man saka – tu man nāc laicīgi pakaļ, es gribēšu pēs skolas ieiet Narvesenā un kaut ko tētim nopirkt. Man ir eiro palicis no pusdienām. Bučas uz vaiga un čau.

Labi. Bērns izrāda iniciatīvu iepriecināt tēti. Kas tur varētu būt slikts? Atnāku uz darbu un te viss internets mani netieši zākā par sarkano bandītu atbalstītāju, neandertālieti, stulbeni, liekuli… Fak jū! Verī mač.

To dienu VAR pagriezt, kā es gribu.

Jā, varbūt loģiskāk būtu vīriešus apsveikt 11. novembrī, kad Latvijas armija izcīnīja superkauju. Bet 23. februāris ir tuvāk 8. martam.

Tas palielina varbūtību, ka manis izteiktie atzinīgie vārdi vīram par to, ka viņš nav lohs, un sniegtā masāža viņam neizkūpēs no atmiņas līdz 8 .martam. Jo tad es vēsā mierā varēšu stūķēt iekšā šokolādi un ostīt tulpes. 😛

 

Skaudri. Tad. Tagad – tikai atmiņas

mood

Feisbukā uzgāju senu, senu savu kopmītnes biedreni. Nodzīvojām vienu gadu kopā, īpaši tuvas nebijām. Bijām atšķirīgas gan vecumā, gan stilā. Viņa – jau iedzīvojusies 3. kursa studente, kas fano par HIM un Tatu, es – 1. kursa meiča, kuras cerības un gaidas no universitātes dzīves sagruva jau pirmajā nedēļā.

Skatos uz šo meiteni un pirmā doma, kas ienāk prātā: Ak dievs, es izēdu viņas zupu! Un noklusējo to, kad viņa neizpratnē pie sevis noteica, ka dikti maz tās zupas atlicis viņas katliņā.

Dzīve lielpilsētā sākās, kad tiku iemesta grupā, kur 80% ir krievi, kopmītnes istabas biedrene un kaimiņi jau sadzīvojušies, kopmīšu blokā es vienīgā jauniņā. Nepārtraukti visi apkārt klausās Tatu un auro līdz – Nas nedagoņet! Bet man patīk Prāta Vētra. Lekcijas pa daļai notiek krievu valodā, jo pasniedzēji ir krievi un lielākā daļa auditorijas – arī. Viena lielā pilsētā. Bijušie skolas biedri citās universitātes. Draugs palicis dzimtajā pilsētā.

Pēc lekcijām aizeju uz kopmītni, bet tur nevar izturēt. Kompānija ir pārāk atšķirīga, un es pat nevēlos tur iederēties. Piesakos korī, tieku uzņemta. Vismaz 2 vakari nedēļā ir aizņemti. Vakaros braucu uz centru, pastaigājos gar Kongresu namu un vēroju strūklakas. Nolemju piezvanīt draugam. Iemetu 2 latus telefona būdiņas aparātā, bet tas tos nekaunīgi norij. Fak! Mans Rimi, Drogu un grāmatnīcas nedēļas budžets ir 5 lati. Naudu atobusa biļetei atliku jau pirmdien mazajā maka nodalījumā.

Paņemu vēl vienu monētu, mazāku, un iemetu. Sazvanu draugu. Žēlojos. Viņš ir saprotošs un mierina, ka piektdien jau tiksimies. Viņš stāsta, ka pa dienu gāja ar draugiem pie ezera, un mana sirds smeldz. Smeldz par to, ka esmu pavisam viena un man nav, kur patverties. Kompītnes istabā man pieder gulta, tumbočka un 2 plaukti. Un nepārtraukti vērotāji – biedrene un kaimiņi, kas nāk pie viņas ciemos.

Nepagāja ilgs laiks, kad sāku sevi žēlot, pārlieku žēlot.

Vientuļa jau pirmdienā aizgāju uz Rimi un sapirku visu, ko kārojās, iztērējot pusi no nedēļas ēšanas budžeta. Siera čipšus, kokosriekstu bulciņas, Bounty, rosolu un fantu. To visu arī, uz soliņa pie Daugavas sēžot, apēdu. Uj, nē – apriju.

Pēc neilgas pusstundas kājas mani pašas aizveda uz uzniversitātes labierīcībām, kur no visa ar veiklām pirkstu kustībām atbrīvojos. Man jau bija šāda prakse vidusskolas laikā, kad toreizējais draugs norādīja uz to, ka esmu pārāk pufīga. Roka uz šo man bija ietrenēta.

Otrdien pēc gandrīz 24 stundu neēšanas vienā piegājienā apēdu visas mammas iedotās kotletes. Tik garšīgas. Par negausību apēst plikas nedēķļai paredzētās kotletes 5 minūšu laikā sodīju sevi ar ierasto gājienu uz WC.

Trešdien es ķēros klāt istabiņas biedrenes zupai. Viņa ar kaimiņieni bija pagatavojusi dārzeņu-gaļas zupu. Garšīgu. Izēdu pusaktliņu. Atstāju to pēc pusstundas tur, kur domāju, ka tai ir īstā vieta.

Ceturtdien un piektdien es pārtiku no buljona pīrādziņiem. Tikai dažiem, jo naudas nebija daudz. Tos es izlaidu cauri visam savam traktam, kā tam pienāktos.

Piektdienas vakarā, ierodoties mājās, mamma sagaidīja mani ar tradicionālu ēdienu – karbonādes, kartupeļi, kāposti. Saldajā plātsmaize. Man nav jāstāsta, cik negausīgi un daudz es paēdu un kā man beidzās vakars.

Sestdien satiku draugus un man nedraudēja pārēšanās un vemstīšanās. Ja nu vienīgi no alus. Bet es nebija liela dzērāja. Tad.

Tā es vadīju visu savu pirmo semestri univesritātē. Tagad atskatoties, saprotu, ka tā bija reāla saslimšana.

Svars man nemazinājās, biju 62 kg smaga īsa meitenīte, vien 160 cm gara. Lasīju rakstus par anoreksiju un cerēju, ka man piemetīsies tā, nevis tā stulbā bulīmija, kas norij visu manu budžetu tā, ka man nepaliek naudas ne jaunām drēbēm, ne kino.

Bet, ar ko gan es ietu uz kino – man draugi bija kur kurais. Un ar Svetlu un Ļenu no savas grupas man nudien negribējās neko pasākt.

Es laikam izklausos pēc nūģa. Uz to brīdi es tāda arī biju. Tuvojoties pavasarim, manī kaut kas atplauka. Bija cerība, ka viss būs labāk. Nākamajā rudenī uz Rīgu pārcelsies draugs. Izstāstīju viņam savu netikumu. Cerēju saņemt līdzjūtību un žēlumu par savām grūtībām, bet viņš tam nepievērsa īpašu uzmanību.

Es teicu, ka tā ir nopietna slimība, viņš uzskatūija, ka tā ir izlaidība. Teica, lai sāku normāli ēst un eju sportot. Biju tik nikna, ka vēl pāris reizes pierijos un izvēmos. Domāju, ka viņš mani nemīl un nenovērtē.

Taču viņš man parādīja, ko likt šķīvī, burtiski atklāja pupu, zirņu, salātu pasauli. Pavasara saule mani uzmundrināja, korī biju atradusi meiteni, kas dzīvoja manā kopmītnē un kura sastādīja man kompāniju. Man nemanot kļuva priecīgāks prāts.

Kad jau semestra beigās autobusā satiku bijušo klasesbiedru un viņš man jautāja – oho, tu esi sākusi sportot? – no sākuma nesapratu, kāpēc tāda piezīme. Jā, biju nopirkusi jaunus džinsus un jau vemstījusies nebiju pāris mēnešus. Aizbraucu uz mājām, uzkāpu uz svariem. -4 kg! OHO!!!!

Tā tas pārgāja pats no sevis. Šis mazais sasniegums deva man sparu to izbeigt. Es sapratu, ka es varu ēst un veidot labāku ķermeni. Draugs mani atbalstīja – lai arī sākumā es gaidīju žēlabas, iejūtību, varbūt pat ieteikumu aiziet pie psihologa (man tak likās kruta – es eju pie psihiloga!), viņš iedeva ne tikai kārtīgu spērienu pa pakaļu, bet arī zināšanas, kā ēst labāk. Viņš – 18 gadīgs puika!

Šobrīd, atskatoties uz šo laiku, saprotu,  ka man kā tīnim bija katastrofāls uzmanības trūkums. Vecāki aizņemti darbā, tēvs biežos komandējumos. Atbraucis mājās, atprasīja sekmju izrakstus, noskaldīja labas uzvedības noteikumus un atktira pie hokeja spēles. Mamma deva mīļumu kā nu mācēja – lielākoties ar ēdienu. Treknu un garšīgu. Tas attēlojās manās aprisēs, uz kurām 16 gadu vecumā norādīja toreizējais darugs. Cik maz vajag jaunai meitenei, lai viņas pašapziņa sašķobītos. 

Tagad varu vien vēlēties, lai mums pietiek vērības pamanīt savos bērnos greizas emocijas, nomāktību, skumjas. Un lai mums gana drosmes tās atzīt!

Priekā, pavasari!

Par bulīmiju: http://www.anoreksija.lv/index/bulimija/0-9