Paņemt priekšā septembri

sept

 

Kā nesajukt prātā septembrī. Tas nav skolotājas stāsts

Pirmais septembris ir štrunts. Tāpat kā kāzu diena. Īstais seksiņš sākas pēc tam. Svētkos? Īzī pīzī. Izmazgā matus vai aizej pie friziera. Uzcep kūku vai pasūti par bargu naudu. Aizej pagozējies prožektoru gaismā un liecies uz auss. Ieķeksējies sociālajos tīklos un iegrāb laikus – laime pilnīga!

Toties pēc tam jau viss tikai sākas. Izmētātas zeķes (gan kāzu, gan skolēnu gadījumā), nemazgātu trauku kaudzes (tāpat abos gadījumos) un pēc maltītes brēcošas mutes. Vienīgi mājas darbi laikam tikai nāk komplektā ar skolēniem un pēc kāzām par šādiem nav jāuztraucas. Vai tomēr? Rudens tirgus preces, kompozīcijas no dārzeņiem, pētījums par mājdzīvnieku vai radoša maska. Arī laulība to var prasīt 😀

Un tikai amerikāņiem tas ir tā, kā rāda viņu video – vecāki dzer šampi, kad atsākas skola. Latvijā vecāki (būsim atklāti – mātes) saķer galvu šausmās par milzīgo infomārijas apjomu, kas viņām ir jāatceras, jāapstrādā un jāizpilda!

Kā tas ir Latvijā

Modinātājs 6.30 katru darba dienu. N-to launaga trauciņu sagatavošana. Katru darba dienu. Tīru un pieklājīgu drēbju nodrošināšana un matu pīšana. Mūžīgā mutes dzesēšana – “Telefonu un maku paņēmi? E-talons ir? Sporta tērps!” Atgādinājums iztīrīt zobus, mudinājums ģērbties. Tas viss ar nosacījumu, ja vispār ir izdevies piecelt savus skolēnus!

Kad skolēni veiksmīgi un laikā nogādāti skolā, mātes var ķerties pie maizes plenīšanas. Domājat, 8 stundas kvaltatīvi nodoties savam nopietnajam amatam? Kā tad!

Nočekot e-klasi, izlasīt audzinātājas prasības jaunajam mācību gadam. Pusdienas laikā nopirt vēl 101 štruntu, kas būs vajadzīgs tādā ģeniālā priekšmetā “Mājturība un tehnoloģijas”. Noteikti katru no šiem ģeniālajiem štruntiem skolēns gada laikā izmantos tieši vidēji 0.75 reizes. Bet mātes skrien.

Un pusdienas laikā noteikti jānopērk kaut kas ēdams, jo bērni, iznākot pa skolas vērtiem, izskatīsies tā, ka tūlīt paģībs no neēšanas. Atbildēt uz pulciņa vecāku vacap grupas ziņām. Vai arī vienkārši ignorēt tās.

Mūžīgā onlainā

Pirmdienās, trešdienās un ceturtdienās jāatceras piezvanīt savam skolēnam 14.45, ka viņam jāiet uz pulciņu. Jādežūrē pie telefona un jāgaida n-tie zvani ar atskaiti – izeju no skolas, iekāpju tramvajā, esmu galā. Un pamēģini tikai būt nesazvanāma! Vai uz wc aiziet bez telefona. 5 neatbidlētie un histērijā raudošs sākumskolēns garantēts. Pēc darba, nē, reāli 1.5 stundas pirms sava darba laika, jāskrien izņemt pirmklasnieks.

Jo ne mani nervi, ne Rīgas satiksme nav tik stabili, ka jau 7 gadu vecumā viņš varētu doties no skolas mājās viens. Skaties priekšniekam acīs un no kauna lien zemē, ka atkal kavē darbu.

Vakarā pārvelies mājās, nesot savu somu, pirmklasnieka somu, un vēl kaut kādus štruntus, par kuru izcelsmi tev nav ne jausmas. Labi, ka dārgais vīrs ir pārnesis mājaš RIMI maisu ar pārtiku. Pārskati to – kauliņi, dārzeņi, krējums, maize, tomēti.. Jā, viss, lai pagatavotu zupu. Cik veselīgi. Bet man tam nav laika. Sakrāmēju produktus ledusskapī un izcepu olas. Zupai man nav spēka.

Kad ģimene ir paēdusi, oho! – izrādās, ka ir jau jāiet gulēt! Citādi piecelt skolēnus no rīta būs neiespējami. Nu neko. Sākas vakara mutes dzesēšana – “Ej mazgāties, zobiņi! Saliec mantas. Apskaties dienasgrāmatu!”

21.30 bērni ir gultās. Ja 7.00 ir jāceļas, tas ir pats vēlākais pieļaujamais laiks, kad pirmklasniekam slīgt miegā. Ja man ir spēks – novācuu bardaku, ja nē – nolemju izdzert tēju un iet gulēt. Nez kāpēc ap 23.00 vienmēr sēžu vēl virtuvē un lasu, bet gulēt neeju. Laikam tāpēc, ka es arī gribu dzīvi?

Kā saglabāt smadzenes neizšķaidītas

  • Bērniem savu atbildību! Nekrāmē viņu somas, pulciņu piederumus. Ja viņam ir vajadzīgs iesniegums no tevis par kaut ko, lai atnāk pie tevis un paprasa, nevis tu izlasi to e-klasē, izdrukā drošības pēc un skrien viņam virsū ar iesniegumu. Liec bērniem domāt par viņu lietām. Protams, pirmklasniekam ir jāiemāca sakrāmēt soma un pirmo mēnesi vajag pārbaudīt, kā tā ir salikta. Atslēgas vārds – pārbaudīt!

 

  • Sagatavojies darba nedēļai! Nedēļas nogalē sagatavo drēbes un saliec bērnam tās zināmās vietās. Izstāsti, kuras ir skolas drēbes un liec bērnam katru vakaru salitk jauno drēbju kārtu nākamajai dienai. Raugies, lai netīrās drēbes bērns pats noliek tam paredzētā vietā. Tāpat nodrošinies ar brokastu un launagu krājumiem nedēļai – rieksti, musli, augļi, dārzeņi, graudu maize, jogurti, siera nūjiņas – tie ir produkti ar pietiekami garu derīguma termiņu, lai nebūtu darba dienu vakaros jādomā par pārtikas krājumiem.

 

  • Ne vairāk kā 2 modinātāja zvani ne retāk kā ik pēc 5 minūtēm. Celies laikus! No rīta minūtes skrien vētras ātrumā. Nemladini sevi, ka pa 20 nogulšņātajām minūtēm izgulēsies. Saņiems, piecelies un tev nebūs jākavē. Jo agrāk dosies laukā no mājas – lielāka iespēja izvairīties no sastrēgumiem un iegūt mierīgu rītu.

 

  • Brokastis ar tēju. Pabaro sevi un savus skolēnus! Aukstajā laikā silta tēja sasildīs mazos, bet apziņa, ka bērns būs uzņēmis ko vērtīgu pirms skolas pudienās, sildīs tevi. Pati arī paēd.

 

  • Neuzņemies visu uz sevi! Ne fiziski, ne emocionāli. Šeit ir vieta izpausmei. Vīrs (cik gan daudzas no mums nemaz neļauj vīriešiem izpausties!) ar savu racionālo skatījumu, iespējams, ieteiks tev kādu labu risinājumu problēmai, kas tev nedod miera. Reiz uzticēju gaiļa maskas gatavošanu vīram un rezultāts bija lielisks – man bija veseli 2 brīvi vakari! Un laimīgs bērns diezgan pabriesmīga paskata gaiļa kostīmā, bet kas gan ir svarīgāks par manu mieru?

 

  • Pazemini savus standartus. Putekļu dzenāšana, spodri logi, apenes, kas sašķirotas pa krāsu toņiem. Priekš kam tas viss?

 

  • ĀRĀ! Pat ja tumsa un aukstums nāk, saģērbies atbilstoši un ejiet laukā. Svaigs gaiss un pastaigas nomierina un uzlādē.

 

  • Kaut kas garšīgs – no augļiem un dārzeņiem. Kopīgi gatavota maltīte baros dvēseli un miesu. Brīvdienā pagatavojiet kādu rudenīgu ēdienu, kas nav ierasts jūsu mājās – tomētu zupu, pildītus kabačus vai ābolu plātsmaizi. Ja mājā jau iezadzies drēgnums, ēdiena smarža to sasildīs!

Un mieru, tikai mieru. Beigsies septembris, nāks nākamās problēmas! 😉 Lai mieriņš!

Advertisements

Ierēcēju kultūra. Ceham par to maksā, bet Tev?

Ierēcēju kultūra.

Hello! Tie esam mēs. Kritiķi, dīvāna eksperti, delfu komentētāji un tvitera personības. Mūsu ir tik daudz un tēmas – visplašākās! Malacīši mēs!

Visvairāk man patīk, kad tie, kas savām rokām nav izaudzējuši un apstrādājuši vairāk par 5 vagām, spriež, cik jāmaksā kabacim.

Tas, ka viņa mazdārziņā izaug 2 vagas un tad 5 cilvēki nevar tās apēst – o, jā! Tāpēc kabacim jāmaksā 5 centi/ kg.

Vai krūmmelenes jāļauj nolasīt bez maksas. Aizbrauciet uz laukiem un pastrādājiet – un veselu sezonu! – nevis tikai savā atvaļinājumā saulainas 2 nedēļas palasiet jāņogas. Savam priekam. Pašas tās ogas samēslojas, vircu sanes, pašas sētiņu uztaisa un izgriež sausos sarus, zālīti appļauj. Naisss. Jūs vispār zināt, kas ir virca?

Vēl ļoti uzrunā sievietes, kas sen vairs nekotējas kā jaunās māmiņas, bet ierēc par jaunajām mātēm. Nu par visu klasisko – mums bija kaka un mēs pagulējām. Jā, fuj, fuj, fuj! Nekad tā neemsu teikusi un dzerdzas. Bet vēl vairāk derdzas, kad šitādas pārgudras zosis, kuru tīneidžeri ar viņām vairs nesarunājas (jo tāds vecums, nekas cits), izlasa to un pēc tam – nu vjak, cik gan tizls ir māmiņu forums. Aizej ka nu labāk uz tīneidžeru forumu. Vai menopauzes forumu.

Vēl mīļa katogorija ir sporta eksperti. Aļona uzvar – ā, kas vispār fano par tenisu, kāpēc man tas jālasa, kaut kāds sviests, krievu bagātnieku sporta veids. Štrombergs slikti nobrauc – aj, ko tas, jau vecs, lai iet mājās. Šķiet, ka vienīgie neaizskaramie sportisti ir… Porziņģis un.. viņa brālis..? Pat hokejs visiem jau gadiem slikts.

Un vēl. Daudzbērnu ģimenes. Neko citu jau nemāk.. Nu jā… Ierēcam un nod***am.

Ak, pareizi. Latvju zīmju nīdēji. Nu, ir jau banāli, bet kāpēc nīst tieši tās? Neesmu manījusi, ka n-tos ziempju bumbu taisītājus kāds noliktu. Nu jā, pareizi, latvju zīmes iet kompektā ar mūzikas festivālu nīšanu.

Nu un kur tad bez mediju nolicējiem. Jā. Slikta dienas kārtība tajos. Jāsaka, ka tā ir gan, ka raksts par to, ka Palameikai garšoja piena plēve, ir debils. Bet. Kurš jums to spiež lasīt? Kurš liek klikšķināt uz tā?

Ak dies, LR1 ieslēdziet, ja ziņas un aktualitātes gribas. Vai Rīgas Laiku nopērciet, ja ko garāku par 3 jēlām rindkopām.

Kategoriskums it visur. Pēc savas saprašanas un līdzības spriedelēt. Nedod ēst, dod nolikt citus. Un paziņot par to publiski – feisī, tviterī vai komentāros. Good job! Paksatīties plašāk varbūt vajadzētu? Eh, tas tak par sarežģītu. Rejam tālāk – slikti, slikti, tizli, tizli. Un tik klikojam un cepamies, un vārāmies.

Es saprotu – ceham tāds darbs, bet pārējiem? Jums par to maksā? Savu nervu nemaz nav žēl? Vai tas tieši otrādi – dod enerģiju?

 

Māmiņdienas gaidās: diskriminētie tētiņi

flash sale! (1)

 

Pavisam neviļus, garajās brīvdienās čilojot, dzirdēju komentāru no kāda divu bērnu tēva – njā, diskriminējošie svētki nāk.. Es saausos – kā, 8. marts taču jau garām.. Kas par svētkiem? Ak, māmiņdiena! Hmm, bet kāpēc diskriminējošie..? Nu kā, mammām dzejoļi un kas tik ne, kamēr tēviem – nekā… Pus pajokam, pus nopietni pārmiju dažus vārdus ar šo tēvu – tā nebija liela sāpe, tik tāds komentārs, bet tāpat pēc tam par to aizdomājos. Un sāku pavērot, kas tad nu notiek apkārt. Vai tiešām tā ir, ka mēs, mātes, vājais dzimums, ar savām ārišķībām diskriminējam stipros tēvus?

Māmiņdienas izpausmes

Tik tiešām. Ieklausos, ka bērns jau pasepus skaita tematiskos dzejolīšus vannas istabā (uz tēva dienu neko tādu novērot nevar). Veikalos kafija, saldumu paciņas un par gredzenu piedāvājumi ar uzrakstu a la – mīļajai māmiņai. Dāmas stāsta, ka jau izliktas afišas dārziņos un skolās – Mātes dienas koncerts. Kalendārs vēstī, ka Mātes diena ir svētku diena, kamēr Tēva diena – tik vien kā atceres diena. Radio reklāmas par tēmu aicina apsveikt un sabučot.

Ja māmiņdienas koncerts izvēršas ar n-tajiem zīmējumiem, pašgatavotām vāzītēm, kopīgām rotaļām un gardumiem, tad tēva dienas ietvaros bērns no dārziņa atstiepj labi, ja tēva portretu.

Nu ja vēl mammas tēva dienai par godu liekot noskaitīt kādu dzejolīti, esot laime pilnībā…

Kas tiek tēviem?

Jā, pirmās sajūtas – ak, nabaga tēvi. Tā ir, ka mammas nozog jums visu uzmanību. Vienreiz pietiek izspiest sīci un tad tik katru gadu noslauc visus saldos vārdus sev, tēviem neatstājot nekā. Tomēr pavērosim rūpīgāk. Lai arī tēvi ar katru paaudzi vairāk iesaistās bērnu audzināšanā, jāsaka, ka izmisuma pilni saucieni –Mammuuuu! Kur manas bikses??! Mammuuuu! Man vajag tamboradatu rītdienai! Mammuuu! Man sāp! – tiek adresēti mammām. Kur jūs esat redzējuši bērnu, kurš, sisitis celi, sauks palīgā tēti, ja pieejamas abas vecāku izvēles?

Kas uzslaucīs vēmienu no grīdas nakts vidū un rūpīgi izmazgās visus apvemtos lāčukus un lāčuku krekliņus?

Vienkārši paskaitiet, cik vienā brīvā dienā bērns vērsīsies ar jebkādu jautājumu pie tēva, cik – pie mātes. Es paskaitīju. Māte cep kotletes, tēvs blakus skatās hokeju, bet ar lūgumu ieliet padzerties bērns dodas pie mātes. Un tā all day long. Ja vien bērnam nav vajadzība iesist naglu sienā.

Kur jūs glabāsiet visus darbiņus?

Un beidziet taču čīkstēt. Jūs tiešām gribētu sev veltītu koncertu dārziņā? Tikt nosēdinātiem vienā rindā ar pērējiem 19 grupiņas tēviem, klausīties koncertu dienas vidū (jums taču nauda jāpelna, ne tā?), iet rotaļās ar bērniem, apbrīnot jau trešo ar pupiņām aplīmēto vāzīti un priecāties par pašportretu, kur nemaz nelīdzināties sev? Un kad pēc gada bērniņš, priecīgs jūs apsveicis, prasīs – parādi, kā es pagājušā gadā tevi uzzīmēju! – jūs tiešām būsiet saglabājuši šos zīmējumus un varēsiet tos atrādīt? Nu ne tak!

Jums patīk makšķerēt, skatīties sportu, braukt ar riteņiem, dauzīties, klaigāt un nest bērnus kukaragos. Atstājiet šos saldos svētkus mammām (un pie tam – ne visām tie pat patīk!).

Jums taču pašiem arī karojošas feministes nepatīk? Tāpat mums nepatīk čīkstoši tēvi, kas jūtas apdraudēti no šādām bērnu maiguma izpausmēm. Ne jums vajag to medu ausīs, nekā! Iedzeriet vēl vienu alu galu galā un palīdziet bērniem noslēpt pašdarinātos darbiņus, ko svētdien pasniegt mammām kā lielākos dārgumus.

PS Tēva dienu Latvijā atzīmē otrajā septembra svētdienā. Tad ir arī gājiens, festivāli un citādas izdarības, katram pēc sirds patikas!

Tu mani fotografē? Kur tu to liksi?

Jeb kā es aplauzos, instagramojot savus bērnus

EastwayInstitute ofPerformanceArts

Zināt tos stāstiņus, kur sīki un smalki aprakstīts, kāpēc nevajag bērnu foto likt publiskajai apskatei internetā? Zināt. To ir daudz un dažādi. Sākot no ļaunās acs uzlikšanas līdz beidzot ar tik pragmatiskiem iemesliem, ka pēc lokācijas, skolas vai citām pazīmēm bērnu var atpazīt reālajā dzīvē cilvēki ar ne tiem labākajiem nodomiem.

Šis arī būs tāds raksts, kāpēc to nevajag darīt. Mans raksts varētu būt gaužām īss. Tomēr es izvērtīšu to nedaudz garāku.

Dubultie standarti

Mēs paši mācām bērniem – nerunā ar svešiniekiem! Nesaki nevienam, kā tevi sauc un kur tu dzīvo! Neatbildi nepazīstamiem cilvēkiem internetā! Necel zvanus no svešiem numuriem. Nesūti dieva dēļ nevienam savas bildes! Vacapā pievieno supermena bildi nevis savu!!! Nebildē sevi pliku dieva dēļ nekad!!!!

Pieļauju, ka mēs paši nebildējam savus bērnus plikus un to nekur nepublicējam (bet gadās visādi, ir redzēti bērnu foto no peldēm pa pliko utt.), tomēr mēs nemaz neapjaušam, cik daudz kaut vienkārši jocīgu cilvēku ir mums pakārt. Kāpēc paši darām ko citu – izliekam tik daudz informāciju par mūsu bērniem publiski, kad bērniem to noliedzam? Jā, protams, mēs mākam labāk nofiltrēt bīstamo no nekaitīgā, tomēr.

Kā es aplauzos

Arī es biju aktīviste – aj, tie jau mani draugi. Nu tiešām, tikai 300 cilvēku feisbukā – draugi, klasesbiedri, kolēģi. Arī bijušie mīļotie. Hmm. Radiniece, kuru es patiesībā neciešu. Boss, kurš iepriekšējā darba ballītē sareiba un man piebrauca. Hmm hmmmm. Kaimiņš, kurš tikko izšķīries no savas sievas nezināmu iemeslu dēļ. Meitas pirmā audzinātāja. Dēla klasesbiedra tēvs. Ko gan es zinu par šiem cilvēkiem? Neko daudz.

Lūk. Labi, dies ar viņiem. Nav jau nekādi kriminālie. Izslēdzu tos, kas man patiešām besī, un feisbukoju tālāk.

Un tad to pamanīja mans bērns. Viņš jau bija paauzdies, skolnieks. Un redzēja visu, ko es esmu salikusi feisbukā gadu gaitā. Vienā dienā izskatījām visu, visu. Un viņa seja bija šausmās – un to redz visi??? Es – nu nē, ne jau visi. Tikai… emmmm…. 289 mani tuvākie cilvēki.

Man nebija nekas vairāk jāsaka vai jāprasa. Izņēmu bērna bildes bez liekām diskusijām, jo redzēju, ka bērnam tas ir diskomforts, ka 289 cilvēki var apskatīt gan to, kā viņš ēd savu pirmo putriņu, gan to, kā iemācījies braukt ar divriteni, pat liecības izdruka ir brīvi pieejama. 

Vēl tagad – kam tu to sūtīsi???

Ja jums liekas, ka sacelta vētra ūdens glāzē – nē, jau pagājis krietns laiks, bet vēl joprojām, kad bērni pamana, ka viņus fočēju, pirmais jautājums – kam tu to sūtīsi???

Un ir pieļaujams praktiski tikai viens adresāts. Tētim. Tieši tam, kam tas arī interesē, nevis 289 svešiniekiem.

Vai man nekad neuznāk vēlme palielīties – skat, cik man smuks bērns, kā viņš māk to un šo? Protams, gribas. Kā es to pārvaru? Da nekā. Skatos pati un priecājos, nav nepieciešami 50 laiki pie dūkulīša bildes, lai es sapratsu, kāds viņš malacis… Ja būs, par ko lepoties, avīze jau to nodrukās vai panorāma parādīs. Un tad gan to redzēs – VISI 🙂

Braucam uz Indiju! Un tad Parīzē ķert pavasari?

Davaj, vēl pingvīnu ekspedīciju piemetam! Jā, man skauž! Par skolēnu un pieaugušo brīvlaiku.

Varbūt man jāatslābst- Bērni izaugs tāpat, ar vai bez keksiņiem un pasakām.

Ko bet darīt, kad abas divas draudzenes izstrādā vienus un tos pašus niķus vienlaikus? Nolaist tvaiku blogā, protams! Un tad nosūtīt viņām linku. Dažreiz veiglāk uzrakstīt, nevkā pateikt acīs.

Ilzīte ir mana draudzene kopš skolas gadiem. Ļoti uzcītīga, kārtīga, apzinīga, precēta sieva, par dzīvi kopumā nesūdzās, jo viņas bērna ome labrpāt ik brīvlaiku savāc bērnu un baro ar pankūkām no rīta līdz vakaram, pēc tam aizved bērnu uz mežu to visu izskriet. Kad paprasi Ilzītei, kā paiet viņas vakari – dzerot vīnu.

Lindiņa toties ir ļoti skaista modes dāma, kas apmeklē SPA ik nedēļu. Ja viņa labi izskatās, tad viņa labi jūtas, tāpēc rūpes par izskatu viņai ir prioritāte Nr. .. augsta. Lindiņa audzina vienu bērnu dārzienku, kura omes kaujas par to, lai varētu ucināt mazulīti pa brīvdienām. Lindiņa vakaros iet sportot.

Un Hanniņa? Hanniņa audzina divreiz vairāk bērnu kā abas draudzenes – jā, veselus 2 izspiedusi. Hanniņa kopā ar vīru strādā standarta darbu, bet viņa savu atvaļinājumu rūpīgi plāno, skaita un dala dienas, lai varētu izstiept vasaras brīvlaiku, pieskatot bērnus ar vīru uz pusēm.

Pavasara un rudens brīvlaikos Hanniņa ietupina savu bērnu mājā. Vai arī aizsūta uz kādu dienas nometni. Kaut kā izlīdzās.

Un tieši tad, kad Hanniņa ir saskaitījusi, kā varēs izvilkt tekošo gadu, kad bērnam jau 15. augustā beigsies dārziņš, viņa saņem 2 superīgus ielūgumus no savām superīgajām draudzenēm.

Braucam uz Varanassi? Es atradu pa lēto!  Meklējam ar vīruku kompāniju, divatā negribas! Braucam? Būs forši? Vēsta ziņa no Ilzītes.

A, davaj, braucam! Un pēc tam, davaj, uz Parīzi, pavasari noķert! Man ir galva jāizvēdina… čivina pretī Lindiņa. No kā gan tu gribi izvēdināt galvu? No saspringtā grafika starp spa un sporta klubu?

Es nezinu, kas man skauž vairāk. Tas, ka viņas var atļauties braukt šur un tur, vai ka esmu sevi tā iegrožojusi, ka liekas, ka es neko nevaru.

Mani ziņojumi lielākoties ir šādi:

Uz kino nevaru iet, bērnam treniņš. Uz teātri šonedēļ netikšu, vīram korporatīvās pusdienas. Nē, paldies, man pietiks ar 2 glāzēm vīna, es vairāk nevaru, man rīt agri jāceļas: bērnam zobārsta apmeklējums. Manam bērnam jau ir iznākuši sestie zobi, jūsējiem ir? Un ziniet, viens ceturtais jau ir izkritis – jūsējiem kādā vecumā tie izkrita? Un vēl, ziniet, man jāizcep keksiņi. Bērniņš jāved ciemos rītvakar, jāaizsūta ciemkukulis. Un vispār man jābūt uz pasaku laiku mājās. Man patīk, kā mani bēnri smaržo.

Ko? Kādi zobi? Kādas bērnu smaržas! Cik cilvēkam ir zobu? Vai tad dzerokļi mainās? Tak nopērc veikalā keksiņus un atslābsti, tu esi pārāk saspringusi. Bērniem viens vakars ar planšetes pasaciņu neko sliktu nav nodarījis. Tev jāizvēdina galva. Braucam, vismaz ja ne uz Varanassi, tad uz Parīzi!

Un kurš tikmēr pieskatīs manus bērnus? Ko, a? Tāda sajūta, ka rauj uz visām pusēm. Un varbūt viņām ir taisnība? Varbūt man jāatslābst? Bērni izaugs tāpat, ar vai bez keksiņiem un pasakām.

Nē. Jaunus draugus es iegūšu, neesmu nūģis. Jaunus bērnus un citu bērnību bērniem – pavisam noteikti ne.

Lūk, tas ir mans egoisms – būt 22.00 mājās, lai izlasītu pasaciņu, kā vien varu izlasīt es. Un nosmelt visu maigumu, ko pirms miega dod bērni. Nevis sēdēt līdz pusnaktij vīna studijā, lai pēc tam izvēdinātu sadzerto vīnu Parīzes pavasarī.

Draudzenes pagaidīs! Ja ne, pēc 15 gadiem atradīšu citas.

Un man skauž, ka es nemāku paņemt to vieglāk. Ne vairāk, ne mazāk.

 

 

Īsais stāsts par vīriešdienu

Es tādu nesvinu. Man neintresesē. Es zinu, ka tā ir sarkanās armijas diena. Un zinu arī, ka sarkanā armija, tāpat ka visas citas aktīvi karojošās armijas, nav vis nekādi atbrīvotāji, bet nes ļoti lielu postu civilajiem.

Šorīt vīrs izlien no migas un paziņo – šodien vīriešu diena! Bērni – ā, jā, kas tas ir, ā, cik interesanti..! Pavilkās momentā un, kā zinām, PSRS laikus viņi pieredzējuši nav. Es nomierinu – nesatraucieties, tā ir krievu armijas diena, un tētis armijā neiet un nav ne tuvu stāvējis.

Pa ceļam uz skolu meita saka – mam, šodien ir tētiņdiena? Es, slāpējot savu aizkaitinājumu, tik nosaku – Nē. Viņa – Bet kāpēc tētis tā teica? Es – Nē, tētis teica, ka tā ir vīriešu diena. Ātri cenšos sākumskolniekam izskaidrot dienas vēsturi. Liekas, ka jau izdevies. Šķiroties meita man saka – tu man nāc laicīgi pakaļ, es gribēšu pēs skolas ieiet Narvesenā un kaut ko tētim nopirkt. Man ir eiro palicis no pusdienām. Bučas uz vaiga un čau.

Labi. Bērns izrāda iniciatīvu iepriecināt tēti. Kas tur varētu būt slikts? Atnāku uz darbu un te viss internets mani netieši zākā par sarkano bandītu atbalstītāju, neandertālieti, stulbeni, liekuli… Fak jū! Verī mač.

To dienu VAR pagriezt, kā es gribu.

Jā, varbūt loģiskāk būtu vīriešus apsveikt 11. novembrī, kad Latvijas armija izcīnīja superkauju. Bet 23. februāris ir tuvāk 8. martam.

Tas palielina varbūtību, ka manis izteiktie atzinīgie vārdi vīram par to, ka viņš nav lohs, un sniegtā masāža viņam neizkūpēs no atmiņas līdz 8 .martam. Jo tad es vēsā mierā varēšu stūķēt iekšā šokolādi un ostīt tulpes. 😛

 

Skaudri. Tad. Tagad – tikai atmiņas

mood

Feisbukā uzgāju senu, senu savu kopmītnes biedreni. Nodzīvojām vienu gadu kopā, īpaši tuvas nebijām. Bijām atšķirīgas gan vecumā, gan stilā. Viņa – jau iedzīvojusies 3. kursa studente, kas fano par HIM un Tatu, es – 1. kursa meiča, kuras cerības un gaidas no universitātes dzīves sagruva jau pirmajā nedēļā.

Skatos uz šo meiteni un pirmā doma, kas ienāk prātā: Ak dievs, es izēdu viņas zupu! Un noklusējo to, kad viņa neizpratnē pie sevis noteica, ka dikti maz tās zupas atlicis viņas katliņā.

Dzīve lielpilsētā sākās, kad tiku iemesta grupā, kur 80% ir krievi, kopmītnes istabas biedrene un kaimiņi jau sadzīvojušies, kopmīšu blokā es vienīgā jauniņā. Nepārtraukti visi apkārt klausās Tatu un auro līdz – Nas nedagoņet! Bet man patīk Prāta Vētra. Lekcijas pa daļai notiek krievu valodā, jo pasniedzēji ir krievi un lielākā daļa auditorijas – arī. Viena lielā pilsētā. Bijušie skolas biedri citās universitātes. Draugs palicis dzimtajā pilsētā.

Pēc lekcijām aizeju uz kopmītni, bet tur nevar izturēt. Kompānija ir pārāk atšķirīga, un es pat nevēlos tur iederēties. Piesakos korī, tieku uzņemta. Vismaz 2 vakari nedēļā ir aizņemti. Vakaros braucu uz centru, pastaigājos gar Kongresu namu un vēroju strūklakas. Nolemju piezvanīt draugam. Iemetu 2 latus telefona būdiņas aparātā, bet tas tos nekaunīgi norij. Fak! Mans Rimi, Drogu un grāmatnīcas nedēļas budžets ir 5 lati. Naudu atobusa biļetei atliku jau pirmdien mazajā maka nodalījumā.

Paņemu vēl vienu monētu, mazāku, un iemetu. Sazvanu draugu. Žēlojos. Viņš ir saprotošs un mierina, ka piektdien jau tiksimies. Viņš stāsta, ka pa dienu gāja ar draugiem pie ezera, un mana sirds smeldz. Smeldz par to, ka esmu pavisam viena un man nav, kur patverties. Kompītnes istabā man pieder gulta, tumbočka un 2 plaukti. Un nepārtraukti vērotāji – biedrene un kaimiņi, kas nāk pie viņas ciemos.

Nepagāja ilgs laiks, kad sāku sevi žēlot, pārlieku žēlot.

Vientuļa jau pirmdienā aizgāju uz Rimi un sapirku visu, ko kārojās, iztērējot pusi no nedēļas ēšanas budžeta. Siera čipšus, kokosriekstu bulciņas, Bounty, rosolu un fantu. To visu arī, uz soliņa pie Daugavas sēžot, apēdu. Uj, nē – apriju.

Pēc neilgas pusstundas kājas mani pašas aizveda uz uzniversitātes labierīcībām, kur no visa ar veiklām pirkstu kustībām atbrīvojos. Man jau bija šāda prakse vidusskolas laikā, kad toreizējais draugs norādīja uz to, ka esmu pārāk pufīga. Roka uz šo man bija ietrenēta.

Otrdien pēc gandrīz 24 stundu neēšanas vienā piegājienā apēdu visas mammas iedotās kotletes. Tik garšīgas. Par negausību apēst plikas nedēķļai paredzētās kotletes 5 minūšu laikā sodīju sevi ar ierasto gājienu uz WC.

Trešdien es ķēros klāt istabiņas biedrenes zupai. Viņa ar kaimiņieni bija pagatavojusi dārzeņu-gaļas zupu. Garšīgu. Izēdu pusaktliņu. Atstāju to pēc pusstundas tur, kur domāju, ka tai ir īstā vieta.

Ceturtdien un piektdien es pārtiku no buljona pīrādziņiem. Tikai dažiem, jo naudas nebija daudz. Tos es izlaidu cauri visam savam traktam, kā tam pienāktos.

Piektdienas vakarā, ierodoties mājās, mamma sagaidīja mani ar tradicionālu ēdienu – karbonādes, kartupeļi, kāposti. Saldajā plātsmaize. Man nav jāstāsta, cik negausīgi un daudz es paēdu un kā man beidzās vakars.

Sestdien satiku draugus un man nedraudēja pārēšanās un vemstīšanās. Ja nu vienīgi no alus. Bet es nebija liela dzērāja. Tad.

Tā es vadīju visu savu pirmo semestri univesritātē. Tagad atskatoties, saprotu, ka tā bija reāla saslimšana.

Svars man nemazinājās, biju 62 kg smaga īsa meitenīte, vien 160 cm gara. Lasīju rakstus par anoreksiju un cerēju, ka man piemetīsies tā, nevis tā stulbā bulīmija, kas norij visu manu budžetu tā, ka man nepaliek naudas ne jaunām drēbēm, ne kino.

Bet, ar ko gan es ietu uz kino – man draugi bija kur kurais. Un ar Svetlu un Ļenu no savas grupas man nudien negribējās neko pasākt.

Es laikam izklausos pēc nūģa. Uz to brīdi es tāda arī biju. Tuvojoties pavasarim, manī kaut kas atplauka. Bija cerība, ka viss būs labāk. Nākamajā rudenī uz Rīgu pārcelsies draugs. Izstāstīju viņam savu netikumu. Cerēju saņemt līdzjūtību un žēlumu par savām grūtībām, bet viņš tam nepievērsa īpašu uzmanību.

Es teicu, ka tā ir nopietna slimība, viņš uzskatūija, ka tā ir izlaidība. Teica, lai sāku normāli ēst un eju sportot. Biju tik nikna, ka vēl pāris reizes pierijos un izvēmos. Domāju, ka viņš mani nemīl un nenovērtē.

Taču viņš man parādīja, ko likt šķīvī, burtiski atklāja pupu, zirņu, salātu pasauli. Pavasara saule mani uzmundrināja, korī biju atradusi meiteni, kas dzīvoja manā kopmītnē un kura sastādīja man kompāniju. Man nemanot kļuva priecīgāks prāts.

Kad jau semestra beigās autobusā satiku bijušo klasesbiedru un viņš man jautāja – oho, tu esi sākusi sportot? – no sākuma nesapratu, kāpēc tāda piezīme. Jā, biju nopirkusi jaunus džinsus un jau vemstījusies nebiju pāris mēnešus. Aizbraucu uz mājām, uzkāpu uz svariem. -4 kg! OHO!!!!

Tā tas pārgāja pats no sevis. Šis mazais sasniegums deva man sparu to izbeigt. Es sapratu, ka es varu ēst un veidot labāku ķermeni. Draugs mani atbalstīja – lai arī sākumā es gaidīju žēlabas, iejūtību, varbūt pat ieteikumu aiziet pie psihologa (man tak likās kruta – es eju pie psihiloga!), viņš iedeva ne tikai kārtīgu spērienu pa pakaļu, bet arī zināšanas, kā ēst labāk. Viņš – 18 gadīgs puika!

Šobrīd, atskatoties uz šo laiku, saprotu,  ka man kā tīnim bija katastrofāls uzmanības trūkums. Vecāki aizņemti darbā, tēvs biežos komandējumos. Atbraucis mājās, atprasīja sekmju izrakstus, noskaldīja labas uzvedības noteikumus un atktira pie hokeja spēles. Mamma deva mīļumu kā nu mācēja – lielākoties ar ēdienu. Treknu un garšīgu. Tas attēlojās manās aprisēs, uz kurām 16 gadu vecumā norādīja toreizējais darugs. Cik maz vajag jaunai meitenei, lai viņas pašapziņa sašķobītos. 

Tagad varu vien vēlēties, lai mums pietiek vērības pamanīt savos bērnos greizas emocijas, nomāktību, skumjas. Un lai mums gana drosmes tās atzīt!

Priekā, pavasari!

Par bulīmiju: http://www.anoreksija.lv/index/bulimija/0-9

 

Studentu dzīve jeb kas gribēs – tas izstudēs

studentu-dzive

 

Izbrīnīja LSA izteikumi par to, ka nedrīkst NEDRĪKST! samazināt budžeta vietas augstskolās. Ātrumā uz to visu skatoties – Latvija šobrīd ik gadu nodrošina tikai ap 10 000 vidusskolu absolventu, kamēr uzņemto studentu skaits augstskolās, koledžās pirms pāris gadiem bija pāri 20 000. OK, daļa no tiem ir maksas studenti, kas grib 30+ gados ko pastudēt, piestudēt, dekrēta laikā nenojūgties.  Tomēr kādu finansējumu un KAM mēs šeit gribam palielināt?

Kam vēl nav pieejama augstākā izglītība Latvijā? Vai Ješkam no Mazpisāniem, kurš konsekventi “ka” vietā lieto “kad”, bet “labdien” vietā – “b*e, pavācies malā?”

Vai tas ir kontingents, kas nepieciešams Latvijas augstkolās?

Protams, neviens negrib atteikties no ērtām, siltām finansēm – arī augstskolas. Tās turpina saņemt finansējumu par uzturētajām budžeta vietām. Tikai retā studiju programma ir aizpildīta pr 100%.

Vēl augusta beigās met budžeta vietas pakaļ, un – ne jau tā nīstajos juristos un ekonomistos.

Nē, arī tik aktuālajās inženierzinātnēs. Uz ātru roku iemeklējot, lūk, labs piedāvājums – Cēsīs mācīties datorsistēmas, elektroniku un ko tik ne. Super. Taču tas nemotviēs Ješku no Mazpisāniem tur iestāties. Vai – paga! Motivēs gan! Iestāsies un nemācīsies. Tomēr pusgadu saņems stipendiju. Nu ja. Kāds Latvijas lielajās augstskolās ir izkritušo studentu skaits? Cik ir tādu Ješku, kas iestājas un nepabeidz studijas? Zemē izmesta nauda!

Ja grib mācīties, Latvijā šobrīd ir lieliskas iespējas. Ja grib. Pirmkārt – izglītība ir pieejama – pat reģionos. Iedomājieties, pat Rēzeknes augstskola sacas Tehnoloģiju augstskola. Super. Latijā ir ap 60 dažādu mācību iestāžu, kur pēc 12.klases mācīties. Gribi – mācies.

Otrkārt – prasības nav īpaši augstsas. Būsim atkāti. Vidusmēra studijas var gana labi savienot ar darbu, tusiņu vai bērnu. Nu tā diemžēl ir. Tas nav tas, uz ko tiekties, bet vai tāpēc jāpalielina budžeta vietu skaits, lai mēs palielinātu šo Ješku skaitu, kas iestājas un nemācās? Vai lai mēs saražotu “speciālistus” kas ne dienu nestrādās savā specialitātē?

Attopieties! Augstskolas sēž uz budžeta vietām kā vistas uz zelta olām un negrib tās atlaist. Nekādas jēgas no tādām olām valstij nav – izpilda tikai ķeksīšus. Labāk padomāt, ko finansēt, cik lielā apmērā un no kā atteikties. Un beigu beigās – kur tad dabūt šos studentus?

OK, budžeta vietu skaitu palielinās, bet KAS tad tur studēs?

Šobrīd valstī ir dziļā demogrāfiskās krīze – 16-18 gadnieku skaits ir kritiski zems. Nu, tas ir variants – ievest šos studentus, kā to jau pirms gadiem sāka darīt RSU. Tikai tās jau nebūs budžeta vietas, kas aizpildīsies. Un stingri jāuzmana studnetu kvalitāte, lai nesanāk uzturēšanas atļauju tirgošanas bizness.

 

 

 

 

Bērns nometnē. Atskats.

berns nometne

Šovasar piedzīvoju savu pirmo reizi – palaidu bērnu uz nometni.Par spīti tam, ka viss gāja labi un bērns raudāja tikai 2 reizes visu 7 dienu laikā, varu teikt, ka tas no manis prasīja milzu enerģiju, ko es apzinājos tikai kādu nedēļu PĒC nometnes.

Par nometni domāju jau pusgadu pirms tās – runāju ar bērnu, stāstīju, gatavojos, izzināju dienas kārtību, personālu. Man bija precīzs saraksts ar lietām, mantām un  visu. Biju nodrošinājusies uz 110% . Nometnes laikā biju nenormāli lepna, ka mans lolojums nezvanīja no nometnes, neraudāja ik vakaru klausulē: “Gribuuuuu maaaaaajāaaaaaas!!!” Izriezu krūtis un ballēju visu nedēļu, ik rītu un vakaru apmainoties ar mīlīgām īsziņām ar bērnu. Tomēr par to, kas mani sagaida pēc nometnes, es ne tuvu nenojautu.

Ar kūku nepietiek

Ja nometnes laikā viss ir jārtībā – bērnu sagaidīt no nometnes ir grūtāk kā pavadīt, jo parasti mēs pavadīšanai sagatavojamies, bet sagaidīšanu atstājam pašplūsmā. Es tam neticētu, ja kāds man to teiktu pirms tam un pat neiedomājos par to, ka man ir jāsagatavojas sagaidīt bērnu kaut kā vairāk bez izceptas kūkas un sakārtotas istabas.

Nākamajās dienās pēc nometnes bērns bija izteikti dusmīgs, neapmierināts, kliedzošs un ass pret visiem mājiniekiem, bet it īpaši pret mani. Mani saplānotie ģimenes braucieni pa Latviju beidzās ar strīdiem un visas ģimenes uzpūšanos vienam uz otru.

Tagad saprotu, ka man bija jābūt iecietīgai un jāļauj bērnam 2-3 dienas atpūsties, izskraidīties pa pagalmu un izlādēt savas nedēļu neizliktās emocijas. Jo nomentē taču bija jāierobežo tās – nevarēja pačīkstēt mammai, ka kaut kas nesanāk, nevarēja iebukņīt mazo māsu, kad kaut kas nepatīk.

Bērni tika vērtēti visas nedēļas garumā – bērns saņēma visus augstākos novērtējumus gan kārtībā, gan centībā. Būt nedēļu pareizam nonstopā – tas ir grūti. Tad nu loģiski, ka pēc šī saspringuma bērnam emocijas IR jāizlādē.

Sagatavošanās nometnei

Kopumā jāsaka, ka pirmā pieredze bija tuvu ideāla, kam par galveno iemeslu uzskatu tieši savu pārliecību, ka viss būs labi un rūpīgo sagatavošanos nometnei. Kas īpaši jāņem vērā, gatavojoties nometnei:

  • Vecāku pārliecība – būs labi! Bez tās nu bērns nekādi nejutīsies drošs.
  • Mantu saraksts – pārdomāts, bet nepārspīlēts. Bērns nenoorientēsies 20 zeķu pāros. Viss ar mazu rezervi. MAZU!
  • Pazīstami bērni un pedagogi
  • Aizraujošs dienas plāns
  • Kaut kas īpašs, kas saista. Man un bērnam tā bija nometnes tēma.
  • Mīļmantiņa. Un nekautrēšanās, ka bērnam tā ir vajadzīga.
  • Apziņa – Zvani man! JEBKURĀ laikā!

Šobrīd jau ar prieku skatos, ka bērns ir lepns, ka pārkāpa pāri savām bailēm un ir izturējis nedēļu nometē.  Nākamvasar noteikti laidīšu mazo uz nometni un piedomāšu vēl vairāk, un tieši pie sagaidīšanas.

Kā es gāju darbu lūkoties

darba meklesanas grafika

Darbs tikai cilvēku ceļ – teica Rainis, un mans vectēvs to citēja dienā un vakarā, mēģinot mani radināt celties agri un ar prieku doties ravēt bietes. Vectēvam par nožēlu, lauksaimniece no manis līdz šim nav izdevusies, tomēr sevi par slinku nesauktu – kā 20 gados uzsāku savas oficiālās darba gaitas, tā nenodarbināta kopumā esmu bijusi vien pāris mēnešus, pa starpām mainot darbus. Un, kā zinām, vīriešiem par spīti – bērna kopšanas atvaļinājums un dekrēts ir ieskaitāms stāžā.

Tātad – esmu sieviete ar 2 augstskolu diplomiem un 12 gadu darba pieredzi. Neizklausās slikti, virtuāli uzsitu sev pa plecu.

Tomēr apkopojot statistiku – aktīvas darba meklētājas pozīcijā esmu bijusi 5 reizes savos 32 gados. Liekas – daudz! – ņemot vērā, ka darba stāžs man vien 12 gadi, no kuriem 4 gadi pavadīti dekrētā. Sausais atlikums, reālā darba pieredze – 8 gadi. 5 darba vietas. 6 amati. Ak, šausmas! Liekas, ka esmu izdalījusies pa dažādām sīkām vietiņām un neesmu bijusi nekur pamatīgi.

Tomēr – tomēr! Esmu guvusi pamatīgu, PAMATĪGU, pieredzi darba meklēšanā. Pirmā pieredze ar sī vī un pieteikuma vēstulēm man bija studiju pēdējā kursā. Paldies manai vidusskolas skolotājai, kas sīki un smalki un labāk par augstskolas pasniedzēju pastāstīja, kas ir CV, kā to uzcept un noformēt. Taču, lai atrastu darbu par pārdevēju ne-pārtikas veikalā, var paiet ilgs laiks – 3 mēneši tolaik vilkās kā mūžība, un tas manu ticību sev tikai grāva. Viss beidzās labi – izturējusi konkursu, iekārtojos oficiālā darbā veikalā. Toties darbs izrādījās pārāk smags, pie tam tāds, kurā par virsstundām nemaksā. Kad pabeidzu studija, uzsāku jauna darba meklējumus un ātri vien kļuvu par biroja vadītāju mazā firmā – un jūs dzirdat – par VADĪTĀJU –  nevis sekretāri!

Kad sapratu, ka biroja vadītāja ir vien tāpati sekretāre, kas nav mans aicinājums, metos iekšā profesijai atbiltošai darba meklēšanai. Un tā es sāku strādāt par pārdošanas speciālistu – jāsaka, ka tie bija burbuļa laiki, apkalpoju klientus, pārdevu viņiem tehniskus risinājumus.. Alga kāpa, prēmijas bija – super!

Piedzima mazulis, piedzima otrs – māmiņalgu laiki, idilliska atpūta ar bēriem pa māju, bet bērni paaugās un tomēr sapratu, ka jāstrādā ir. Likās, ka smadzene izmirkusi un nav pietiekami krokaina. Devos uz savu darba vietu un saku – I’m back! Bet tur – manā vietā jaunēklis iekārtojies, 4 gadus rukājis, nu jūtas, ka tā ir viņa vieta un pienākumi. Bet tā jau nav. Diemžēl bosi daudzi nomainījušies un arī uzskata, ka šī te blondīne būs jāliek kur citur. Iesēdina mani kaut kādā skabūzī un piešķir pienākumus, kas ir aiz diegiem pievilki maniem iepriekšējiem. Sausais atlikums – ik dienas sajūtas, ka VISS, NEGRIBUUUUU!

Bet saņēmos un nolauzu pāris gadus, atjaunoju prasmes, jo, gribiet vai nē – sēžot mājās  ar bērnu aizmirstas – i kā ar klientu pa telefonu runāt, i kā excel tabulu sabīdīt, i kā ar kolēģiem small talk vest.

Pēc laika alga sāka sarukt, apstākļi neuzlabojās, sapratu, ka jāiet prom. Un tad es veicu savu mūža lielo kampaņu – nomainīt darbu kardināli. Likās – 2 mēneši un darīts!

Tomēr tas nebija viegli, jo man tas prasīga GADU. 78 izsūtītus CV un 9 intervijas. Toties tas bija tā vērts – kādu darba meklētājas pieredzi es guvu!

Ja vien varētu, labprāt ierakstītu savu darba meklētājs pieredzi kā atsevišķu skillu CV – jo tā ir – tu atslīpē rakstīšanas, pētniecības, runāšanas, pārdošanas, prezentācijas un vēl visvisādas prasmes pilnīgi noteikti!

Tāpēc šeit mani ieteikumi darba meklētājiem – kā atrast darbu. 

# Pieraksti it visu par procesu un turi to pa rokai – nosūtītos CV, atbildes, intervijas, mājas darbus, kontaktpersonas – tas noder!

# Atstrādā CV un motivācijas vēstuli līdz pēdējam. Pielāgo to katrai pozīcijai. Iedod tos izlasīt 2 cilvēkiem – vienam valodas guru, otram – kārotā amata jomas speciālistam.

# Mājas darbiem pieej ar vislielāko rūpību un velti tiem laiku.

# Sagatavojies intervijai. Izpēti ne tikai uzņēmumu, bet arī personas, ar kurām paredzēta intervija (Bez Facebook un  Twitter kontiem apskati LinkedIn)

# Nezaudē modrību – pastāsti draugiem, ka meklē jaunu izaicinājumu un darbu – varbūt viņiem ir kāds labs ieteikums vai padoms.

# Neņem atteikumu personiski! Bieži vien tiek izvēlēts PIEMĒROTĀKAIS nevis labākais kandidāts. Saskāros ar atteikumu, jo anketā no 2 darbības sfērām (klientu apkalpošana un mārketinsg) biju norādījusi to, kura šai pozīcija nebija būtiskākā

# Pārdomā atalgojuma līmeni un piemēro to katram amatam un uzņēmumam

# Mans klupšanas akmens – jautājums – kāpēc vēlaties mainīt darbu? (Nē – sliktas attiecības, nevaru sastrādāties, maz maksā, nepatīk kāds pienākums. Jā – meklēju jaunas attīstības iespējas, vēlos apgūt jaunu sfēru, esmu sevi izsmēlusi šajā darbā)

# Baltie meli. Ir atļauti. Punkts.

Protams, gadās, ka reizēm darbu dabū nejauši – saņem kādu piedāvājumu tur, kur vismazāk to gaidi. Bet – tā nenotiek ar visiem un ir jābūt ļoti labam speciālistam, lai tā notiktu. Pagaidām ar mani tā vēl nav noticis, tāpēc ik reiz, kad jūtu, kad ir jāmaina darba, ķeros tam klāt ar vilsielāko rūpību un katru reizi to tveru kā skolu.